Turpinot raidījumu sēriju par Niklāvu Strunki, ielūkojamies viņa dekoratīvās mākslas projektos. Mākslas zinātniece Ilze Martinsone monogrāfijā par Niklāvu Strunki atklāj pielietojamās mākslas negaidīti plašo diapazonu Strunkes mantojumā, turklāt daži pētnieces atklājumi ir pat sensacionāli un pārsteidz pat speciālistus.

Mākslas zinātniece Ilze Martinsone, pētot Niklāvu Strunki kā „sociāli noderīgās” jeb dekoratīvās mākslas meistaru, pieskaras visām dekoratīvās mākslas jomām, kurās mākslinieks darbojies. Zīmīgi, ka pētījumu ievada fotogrāfija, kurā Niklāvs Strunke 1937.gadā pozē pie gleznojuma Siguldas jaunās pils ēdamzālē, ko mākslas zinātniece uzskata par viņa lielāko veikumu sabiedrisko interjeru jomā, bet par to nedaudz vēlāk.

Līdz šim pētniece ar Strunkes daiļradi saskārusies, iedziļinoties Art Deco stila ietvaros – tagad klāt nākuši daudzi interesanti atklājumi, sāksim ar keramiku un porcelānu.

1933.gadā Niklāvs Strunke izveido pats savu porcelāna apgleznošanas uzņēmumu –, un kā komentēja pats tā laika presē: „Esmu nodibinājis porcelāna šķīvju izgatavošanas rūpniecību, kura ražos porcelāna šķīvjus ar aktuālām tēmām. Tie maksās 30 latu gabalā.”

Frāze, ka „tiešām nav nevienas nozares, kur Strunke nebūtu ko veicis” ir gana patiesa, jo mākslinieks īstenojis arī interjera projektus, veidojis vitrāžas, arī mēbeles. Ilze Martinsone atzīst, ka mēbeles gan saglabājušās maz.

Pieskarsimies vēl vienam atklājumam, līdz šim Niklāvs Strunke zināms kā scenogrāfs, kurš veidojis arī kostīmu skices, Ilze Martinsone rāda Niklāva Strunkes radītos koncerttērpus koriem un kabarē zvaigznēm.

Interesants ir arī stāsts par komponista Alfrēda Kalniņa meitai Birutai pasūtīto koncerttērpu, ar ko uzstāties Amerikā.