Otrā Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle RIBOCA 2 Andrejsalā

Ar četru mākslinieku performancēm šo ceturtdien Andrejsalā tiks atlāta otrā Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle jeb RIBOCA2. Tās devīze: „Viss reizē zied” aizgūta no Māras Zālītes dzejoļa, un biennāles izstādes apmeklējums no rīkotāju puses iecerēts kā nesteidzīga, 4 līdz 5 stundas gara pastaiga, kuras laikā pieredzēt daļēji pamestās, industriālās pussalas atdzimšanu ar mākslas starpniecību.

Tāpat kā pirmo, arī otro Rīgas Starptautisko laikmetīgās mākslas biennāli rīko Rīgas biennāles fonds, un tā ir radīta, lai nodrošinātu jaunu starptautisku platformu ārvalstu un Baltijas valstu māksliniekiem, kā arī popularizētu laikmetīgo mākslu un raisītu māksliniecisko mijiedarību. Visi uzstādītie mērķi vēl pagaidām neieraugāmā formā vējojas pār Andrejsalas 20 hektāru lielo platību. Tieši šeit vienkop satiksies 65 individuālie biennāles dalībnieki un 9 mākslinieku grupas. Gandrīz trešdaļa no dalībniekiem ir no Baltijas valstīm, bet gandrīz 60% no kopējā dalībnieku skaita – no Baltijas jūras reģiona, ieskaitot Dāniju, Somiju, Poliju, Vāciju un citas, arī aizokeāna valstis.

Šīgada biennāles kuratore ir franču speciāliste  Rebeka Lamarša-Vadela,  fonda Lafayette Anticipations direktora vietniece un laikmetīgās mākslas centra Palais de Tokyo Parīzē līdzšinējā kuratore.

Rebeka Lamarša-Vadela:

"Biennāles projekta ideja ir aicināt padomāt par to, ka pasaule, kurā šobrīd dzīvojam, atrodas agonijas stāvoklī. Par to, ka mums kā cilvēkiem ir atbildība rast jaunus veidus, kā apdzīvot šo planētu – radīt solidārus sadarbības modeļus ar citām dzīvām būtnēm.

Šeit es runāju gan par cilvēkiem, gan par augiem un dzīvniekiem. Es domāju arī par dažādiem dabas ritmiem – piemēram, par to, kā mainās gadalaiki, laikapstākļi; visas šīs enerģijas un trajektorijas, kuras permanenti mūs ieskauj un būvē to ekosistēmu, kurā mēs dzīvojam.

Tātad, tā ir ideja par atjaunotni, kuru var panākt, ieklausoties tajās balsīs, kurās līdz šim nebijām ieklausījušies. Ļaut, lai tās mūs apbur, pat nohipnotizē. Tādēļ Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle par savu mājvietu ir izvēlējusies Andrejsalu – vietu, kura ir tieši tāda, kāda šobrīd ir pati pasaule. No vienas puses tā ir vecā pasaule, kuru daudzi no mums pazīst ļoti labi – industriālā, pēc kapitālisma metodēm būvētā padomju pieredze. Otra puse ir nākotnes pasaule, taču tā mums vēl kopīgi jāspēj nodefinēt un pēc tam arī iedzīvināt. Pie tam, atrodoties šajās laikmetu krustcelēs.

Priekš manis Andrejsalas izvēle bija ļoti svarīga, tāpēc, ka saprotu, ka tā ir nozīmīga teritorija pašiem rīdziniekiem. Un arī Latvijas un pat Baltijas iedzīvotājiem.

Šī milzīgā teritorija atrodas tikai desmit minūšu gājienā no centra. Es pati izmērīju laiku ejot, jo daudzi man teica: „O, nē, tas ir ļoti tālu, tev tur nevajag iet un ko tu tur vispār darīsi…” Nē, tas nemaz tālu! Tālu tas ir cilvēku prātos, jo apkārtne lielākoties ir pamesta un ne jau visur tā arī ir pieejama. Tāpēc es ceru, ka tad, kad mēs gan pārnesā, gan tiešā nozīmē atvērsim Andrejsalas vārtus, cilvēkiem būs iespēja šo vietu atklāt no jauna un sākt iztēloties dažādus papildus scenārijus par to, kas tur varētu notikt nākotnē".

Andrejsalas teritorijā izvietotajos angāros un arī ārpus tiem vēl arvien notiek aktīva ekspozīciju iekārtošana. Amerikāņu māksliniece Bridžeta Polka gatavo performanci „Akmeņu un atlūzu balansēšana”, kura teju visas dienas garumā būs skatāma biennāles atklāšanas dienā šo ceturtdien. Mākslniece balansē gan ķieģeļus, gan akmeņus, gan dažādas būvmateriālu atlūzas, lai radītu īslaicīgas skulptūras, kuras kopā satur tikai trausla līdzsvara spēks. Šī ideja sasaucas arī ar biennāles kuratores Rebekas Lamaršas – Vadelas daļēji pieminēto nestabilitāti mūsdienu pasaulē.

Bridžeta Polka: "Andrejsalā es ierados pērnā augusta beigās, kad tikos ar biennāles veidotājiem un izpētīju šo teritoriju, lai saprastu, kādi materiāli šeit, sacīsim tā, „dzīvo”. Gribēju saprast, kuri no tiem mani uzrunā, ar ko es varētu turpināt strādāt.

Mani ļoti pārsteidza un aizrāva šo industriālo materiālu daudzveidība, jo tie stāsta par Rīgas un Latvijas vēsturi, par visām grūtībām, kuras laika gaitā ir caurvijušas jūsu pieredzi.

Jā, šie ir gruveši, taču mans mērķis ir izgatavot no tiem kaut ko skaistu, paturot prātā arī zināmu traģēdijas aspektu. Ar vārdiem ir grūti paskaidrot, kā izskatīsies mana darba rezultāts. Cilvēki to pilnībā saprot, tikai ieraugot klātienē".

Tuvojoties Andrejsalu noslēdzošajam molam, gan biennāles apmeklētājiem, gan jebkuram garāmgājējam vismaz uz brīdi liks apstāties lietuviešu mākslinieku Linas Lapelītes un Manta Petraiša monumentālais projekts „Straumes”, kuru veido upes atzara baseinā iekārtoti aptuveni 465 kubikmetri priežu baļķu, kas citā izteiksmē nozīmē 15it divplatformu smagā auto kravas no Saldus apriņķa mežiem.

Kā uzsver Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles rīkotāji, pateicoties šim notikumam, Andrejsala paveras tik plaši kā nekad agrāk, un, pateicoties daudzdaļīgajai izstādei, kas noformēta sadarbībā ar igauņu arhitektiem Lauru Linsi un Rolandu Rēmā, ļaus apmeklētājiem piekļūt līdz šim publiski nepieejamām vietām. Paturpinot biennāles devīzi, viss reizē sāks ziedēt ceturtdien pulksten 12.00.