Bez tēviem, ar tēviem, par tēviem – tā varētu trupināt un runāt par šīm tēmām stundām ilgi. Tēvi, kuri valkāja rūtainus kreklus, ķimerējās pa garāžu un reizēm uzdziedāja. Arī lamājās un dzēra. Nacionālajā teātra Aktieru zālē viņi pārtapuši tēlos un fragmentārās bildēs. Vai izrāde īpaši trāpa 30+ paaudzei un personīgajā tēva pieredzē, Kultūras Rondo studijā “Par tēviem” saruna ar režisoru Elmāru Seņkovu. Ierakstā - aktieru versijas.

Nacionālajā teātrī tapis iestudējums "Par tēviem". Tēva nozīme katram no mums dzīvē bijusi dažāda. Mūsu galvenie varoņi pārtapuši tēlos, epizodēs un... dziesmās. Mēs nestāstīsim biogrāfijas, bet kā mozaīkā veidosim skaudri poētisku bildi, kurā ir viss – skumjais, smieklīgais, traģiskais, rupjais (jā, izrādē skanēs arī necenzēta leksika), bērnišķīgais un nekaunīgais. Mūsu privātā pieredze pāraugusi fantāzijā un tai pašā brīdī ļoti noderīgos praktiskos dzīves padomos, ko skatītājs varētu aizgūt un pēc izrādes izmantot savā dzīvē. Galu galā, mūsu tēvi mūs ir mīlējuši, kā nu pratuši. Un neviens nezina, ko īsti par mums pēc gadiem stāstīs mūsu bērni, kurus mēs mīlam, kā nu protam.