“Pasaka par tukšo telpu” - režisore Krista Burāne, turpinot savu pētījumu par spilgtām Latvijas teātra personībām, radījusi dokumentālo filmu par scenogrāfu un pedagogu Andri Freibergu. Būtiska nozīme šajā stāstā ir Operas skatuvei, Maskavas izstādei, studentiem, atmiņām un animācijai… Kultūras Rondo studijā režisore Krista Burāne un animācijas autors Toms Burāns.

Filma ir turpinājums iesāktajam ciklam, triloģijai, ko režisore sāka veidot 2007. gadā, sākot darbu pie filmas par režisoru Oļģertu Kroderu. Jau toreiz bijis skaidrs, ka tās būs filmas par Oļģertu Kroderu, Māru Ķimeli un Andri Freibergu.

“Šī filma ir turpinājums un vienlaikus arī noslēgums ciklam par vientulību, mīlestību un nāvi, kas tiek risināta ar teātra kā mākslas starpniecību un sarunājoties ar brīnišķīgiem cilvēkiem, kuriem teātris ir dzīve,” sarunā Kultūras Rondo bilst Krista Burāne.

“Andris sākumā piekrita un bija ļoti priecīgs, pēc kāda mirkļa pārdomāja, saprata, ka tas būt tik grūti un sarežģīti. Ilgi runājāmies un strīdējāmies, beigās pieņēma manu piedāvājumu, esmu ārkārtīgi pateicīgi par to. Pašrefleksijas process, kas filmas gaitā notiek uz Operas skatuves, ir ārkārtīgi skaists un filmai ļoti nozīmīgs,” vērtē Krista Burāne.

Filmā nozīmīga vieta ierādīta animācijai.

“Ideja par animāciju bija kopš paša sākuma, kopš idejas par filmu. Andris pret kameru ir ārkārtīgi jutīgs. Likās, ka stāstīt par savas dzīves pieredzi viņš nejutīsies ērti. Bet bija fakti, kurus gribēju filmā izstāstīt. Likās, ka animācija ir veiksmīgākais paņēmiens, kā risināt šo problēmu. Vienlaicīgi animācija ļauj savienot dzīves kā fakta un dzīves kā iztēles pastāvēšanu. Ņemot vērā, ka stāstām pasaku, animācijas formāts ļauj stāstīt pilnasinīgi,” bilst Krista Burāne.

Animāciju autors Toms Burāns atklāj, ka pirms sākt darbu viņam nav bijis priekšstata par Andri Freibergu. “Kad sāku pētīt viņa darbus un izlasīju grāmatu, radās bailes, ka neesmu tas, kam jāstrādā ar tik liela mēroga mākslinieka darbiem. Un es joprojām nezinu, vai esmu īstais, kam jāstrādā ar tik liela mēroga mākslinieka darbiem,” atzīst Toms Burāns.

Filmā redzamo lellīti Andris veidojis mākslinieks Mārtiņš Rozenfelds.

Scenogrāfs Andris Freibergs filmu līdz šim nav redzējis. Jau no pašā sākuma viņam nav patikusi ideja par animācijām. Viņš mēģinājis atrunāt no animācijas izmantošanas. Režisore pastāvējusi uz savu.

“Šodien pirmizrādē būs lielais patiesības mirklis, no kura ir nedaudz bail,” atzīst Krista Burāne. “Sajūta ir ļoti trausla un vienlaicīgi liela mīlestības spēka pilna. Esmu priecīga par visiem cilvēkiem, kas šodien zālē filmu skatīsies, bet mana sirds trīcēs par vienu.”

“Es nevienā filmā neesmu centusies tikt klāt, kur mani nelaiž. Mans uzdevums ir izstāstīt to, ko es vēlos, robežās, kurās cilvēks jūtas ērti,” par to, kas bijis sarežģītākais, stāstot par Andri Freibergu, bilst Krista Burāne. “Sarežģītākais varbūt bija tas, ka Andris spēcīgi jūt kadru un viņā bija arī spēcīga vēlme režisēt to, kā izskatīsies. Daudz to ņēmām vērā. Bija sajūta, ka sadarbojamies. Jāpiemin arī Valdis Celmiņš kā filmas galvenais scenogrāfs, viņš pētīja, kā Andris strādā, viņa darba metodes, mēģinājām filmas vizuālo tēlu būvēt pēc Andra Freiberga scenogrāfijas, režijas un kā viņš redz pasauli. Ja viņš filmā saka, ka viņu sauc par “kastīšu Andri”, tad mums ir “kastīšu filma”.