Vispirms performance, tad izstāde – tā varam pieteikt divu mākslinieku Artūra Virtmaņa un Danielas Vētras kopdarbu. Kultūras Rondo jau esam stāstījuši par abu mākslinieku performanci „Pret traģisko sienu”, kas notika Rīgas Mākslas telpā 23.oktobrī. Tās rezultātā tagad ir tapusi izstāde, kurā gan šķēpu sienas instalācija, gan vairāki video materiāli no performances un tās sagatavošanas procesa. Mākslinieki uzsver, ka darba būtība un jēga ir tās dzīvajā procesā, un izstāde ir tikai aisberga virsotne.

Kopā ar māksliniekiem Artūru Virtmani un Danielu Vētru Rīgas Mākslas telpas lielajā zāle nostājamies tā, ka pārskatāmi visi ekspozīcijas elementi, bet īpaši labi var izjust izstādes centrālo asi, kur priekšplānā video ar mūziķa Linarda Kalniņa vēstījumu, tālāk šķēpu kalns un melns skrejceļš, kas ved pie centrālās sienas, kurā risinājusies performance. Artūrs performances laikā radīja uzrakstu „I have a dream”, kamēr Daniela viņa virzienā raidīja 150 šķēpus. Daniela palīdz iejusties instalācijas daļās un Linardu rosina uztvert kā tādu kara reportieri.

Sapnis, vārdi un darbība, un tad veidojas sarētotie audekli. Daniela atzīst, ka kopumā viss rada kara estētikas sajūtu, lai arī tā sākotnēji nebija domāts.

Izstādei dzīvīgumu piešķir dokumentālais aspekts, jo te var sekot līdzi procesam. Vienā no lielajiem videodarbiem var vērot kā darināti šķēpi, bet pirms tam izlasu, ka arī apmeklētājiem ir iespēja paņemt šķēpu un tad doties izstādē.

Izstādes apmeklētājiem tagad iespēja vērot performanci no dažādiem skatu punktiem lielos videoformātos. Vēl izstādē liels zīmējums, kas palicis no performances Pērnavā, un tas ir pilns ar šķēpu atstātajām rētām. Savukārt sarkofāgā ievietots īpašs šķēps, ko mākslinieki nosauc „šķēps slepkava”, ar to veikts liktenīgais dūriens, kas Pērnavas performances laikā pārāk tuvu iedūries Artūra kaklam.

Šī Artūram Virtmanim ir ceturtā izstāde Rīgas Mākslas telpā. Pirmā notika 2012.gadā  „10 000 melanholijas šķautnes”, un tā bija pirmā sastapšanās ar Latvijas skatītāju pēc vairākiem Amerikā pavadītiem gadiem. Runājot par māksliniecisko procesu daudz kas mainījies, atzīst Artūrs. No tīri vizuāla zīmējumu, objektu, arhitektūras maketu, sistēmu taisītāja, esot nonācis līdz dzīvai mākslai, pateicoties šai gadījumā Danielai Vētrai. Un tas ir vērtīgs solis uz priekšu. Savukārt Daniela cer, ka darbu „Pret traģisko sienu” atkārtos atkal un atkal citās pasaules vietās un citos formātos.