Rēzeknē režisors Mārtiņš Eihe iestudējis izrādi "Pērs Gints. Dzīves fikcija"

Rēzeknes teātrī “Joriks” skatītāju vērtējumam nodots jauns iestudējums “Pērs Gints. Dzīves fikcija”. Režisors Mārtiņš Eihe caur dēkaini un laimes meklētāju Pēru Gintu un pacietīgi viņu mīlošo un uzticami gaidošo Solveigu runā par feminismu, sieviešu tiesībām un vienlīdzīgumu. Izrādi teātrī raksturo kā poētisku ceļojumu laikā un telpā ar Henrika Ibsena lugu un Jāņa Grota, Ārijas Elksnes un Elzas Ķezberes dzeju, vēstot par Pēru Gintu, dažādām Solveigām un sieviešu tiesībām.

Uz skatuves trīs aktieri, kas stāv pie mikrofoniem. Pērs Gints – Kārlis Tols, Solveigas – Karīna Lučiņina un Jekaterina Garfunkele. Starp dzeju Pēru Gintu un divām Solveigas pusēm iestudējumā dažādi fakti par feminisma kustību, par nevienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm darbā, vardarbību ģimenē to visu gan stāstot, gan vizuāli tekstus rādot uz ekrāna, kas atrodas aiz aktieriem.

“Viens ir tas pats lugas motīvs, kurš iedot to, ka Pērs visu dzīvi blandās apkārt, redz, dara, piedzīvo, un Solveiga visu mūžu gaida. Tas ir tā laika, vai kaut kādā ziņā sievietes mājās sēdēšanas apzīmējums, man liekas, ļoti precīzs, otrs tāpēc, ka tas ir norvēģu darbs, un kā mēs zinām, tad Skandināvija līdztiesībā, līdzpastāvēšanā, manuprāt, ir tikusi vistālāk. Islande kaut kādā ziņā vistālāk, jo viņa ir maziņa un ātri spēj vienoties par kaut kādām lietām. Un, man likās, jā, ka to visu kopā sapludinot ar dzeju, tas veido to fonu tam, kur mēs varam runāt par līdztiesību,” stāsta izrādes režisoru Mārtiņš Eihe, skaidrojot, kā no Henrika Ibsena “Pēra Ginta” nonāca līdz feminismam.

Režisors atzīst, ka viņam mūsdienu feminisms ir nevien par sievieti, bet par cilvēkiem un par viņu līdzāspastāvēšanu vienlīdzīgos apstākļos.