5. jūlijā koncertzālē „Palladium” notika Latviešu tautas tērpu skate. Skatītājiem bija iespēja sekot notikumam tiešraidē replay.lv, šodien Latviešu tautas tērpu skati iespēja noskatīties LTV1 pulksten 18.30.

Lielo balvu Latviešu tautastērpu skatē ieguva lietišķās mākslas studija "Dzilnas", savukārt sievu kopa "Vilcenes", ieguva 1. vietu folkloras un etnogrāfisko ansambļu kategorijā.

"Vilcenes" savus tērpus ir darinājušas pēc Broces zīmējumiem. Tas ir eksperiments, jo tādi tērpi nav saglabājušies.

“Rotāties un iegādāties ko jaunu gribas. 11. - 13 gadsimta tērpu staltumu esam izbaudījušas, ar šiem tērpiem atklājam sievišķības citu pusi,” atzīst kopas dalībnieces.

Johans Kristofs Broce dzīvojis 18. gadu simtenī, zīmējis savus laikabiedrus, pilsētniekus un lauku ļaudis. Arī tautas tērpiem ir sava mode, ilgāku laiku valdīja visprecīzāk dokumentētie un krāšņie 19. gadsimta latviešu tautas tērpi. Kā maza revolūcija pirms pāris gadiem ienāca arheoloģisko 12. gadsimteņa tērpu mode, šie divi laikmeti tautas tērpu modi nosaka līdz pat šim brīdim. Nu tad sarēķiniet, cik gadsimti ir mēmi un neizzināti.

“Tērps ir bez īpašām teritoriālām iezīmēm, vienkāršs – pelēki brunči, pastalas, gaišas zeķes un mētelis. Odziņa – dzīparots sarkanā pavediena rotājums, kas vienkārši un bezgala grezni,” par savu tērpu stāsta Gudega Drava.

Ne tikai sarkanā brunču mala. Šī gada latviešu tautas tērpu skatē uzvarēja ne tik greznie, rotām bagātie, bet īsajā defilē mirklī šķietami vienkāršie tautas tērpi. To smalkums ir ar rokām darinātajā audumā, krāsas samtainumā, veidā kā šī sarkanā maliņa iestrādāta. Ieva Kalniņa savukārt parāda savus zilos brunčus, kas arī pēc tautas tērpu skates labprāt tiek valkāti ikdienā, un lieliski saderas ar mūsdienīgu T-kreklu, somu.

“Galvenā atšķirība, ka šie tērpi ir vienkāršāki, nav smalki rotāti ar cakām un mežģīnēm, tas tāds pusceļš starp arheoloģiju un etnogrāfiju. Man liekas, ka šie tērpi ir patiesāki, pietuvinātāki tautai,” uzskata Ieva Kalniņa.

Ne tikai sievu kopas Vilcenes gadījumā, bet arī, piemēram, Zemgales votu jeb krieviņu atjaunotā tērpa, kas līdz mūsdienām saglabājušies tikai zīmējumos, par daļu no tērpa arheoloģijas var uzskatīt tērpa valkāšanu, kas daudz ko pasaka priekšā – kā pareizāk to vilkt, kombinēt, papildināt ar detaļām. Tad nu tautas tērpu skate, kas pirms vairāk kā gadsimta dzima ar vienkāršu ideju, pateikties Dziesmu svētku dalībniekiem par to, ka viņi iegulda papildus pūles, lai sapostos, tagad ir kļuvusi par tautas tērpu entuziastu pēdējo eksāmenu, kura mērķis ir ne tik daudz uzvarēt, cik kopīgi ar žūrijas ekspertiem atrast iespējami labāko risinājumu. Tā ir skaistās latviešu tautas mākslas modes parādes aisberga neredzamā daļa.

Latviešu tautas tērpu skates tradīcijas ir ļoti senas, tās iestiepjas vēl Dziesmu svētku pirmsākumos, kad dalībniekiem nācās atbildēt arī uz būtisko jautājumu – kas tad īsti šādos jauniedibinātajos svētkos velkams mugurā. Tautas tērpu skates jau atjaunotajā Latvijā Dziesmu svētku tradīcijas ietvaros atdzima sākot ar 1998. gadu.