No 8. jūlija līdz 29. augustam Latvijas Fotogrāfijas muzeja izstāžu zālēs skatāma Aivara Liepiņa personālizstāde “Man patīk dzīvot uz salas”, kurā apvienotas divas fotožurnālista autorkolekcijas — “Kundziņsala” un “Siksala” —, kuras tapušas neapzināti konkrētā laika periodā kādā teritorijā Latvijā.

Kundziņsala Rīgā ir autora bērnības zeme, bet Siksala Teiču dabas rezervātā bija viņa miera patvērums saspringtā dzīves posmā. Abas kolekcijas ir atmiņu stāsti no pagājušā gadsimta otrās puses.

Kundziņsalai veltītās fotogrāfijas Aivars Liepiņš parādīs pirmo reizi, bet Siksalai veltītais cikls jau daudzkārt ceļojis pa pasauli un pirms dažiem gadiem to savam krājumam iegādājies Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Aivars Liepiņš: ‘’Es piedzimu uz salas – Kundziņsalā. Man darba vieta Preses namā bija Ķīpsalā. Pēc tam es pārcēlos uz avīzi ‘’Diena’’, kas bija Mūkusalā. Un tagad avīze ‘’Diena’’ ir Andrejsalā. Tā es dzīvoju uz salas. Es labi jūtos uz salas.

Ja tā filozofiski paskatītos, tad tas mans skats uz pasauli ir tāds – cilvēks no salas, kurš skatās uz lielo pasauli. Es esmu tāds vērotājs’.

Tās ir fotogrāfijas, kas tapušas savā ziņā nejauši, garām ejot, kaut kur pa ceļam. Kādus pazīstamus cilvēkus nofotografēju, kādus nepazīstamus. Kāpēc es fotografēju? Tāpēc ka tajā mirklī man likās, ka tas ir interesanti.

Mums bija divstāvu māja, mēs dzīvojām otrajā stāvā. Tas ir tas laiks, kad sāka būvēt ostu. 70.gadu sākumā vēl ne, bet 70.gadu vidū man ir nofotografēts pirmais stabiņš, kuru iedzina Lieldaugavā tad, kad sāka būvēt konteineru ostu. Un savukārt 80.gadu beigas ir tad, kad mēs aizgājām no Kundziņsalas un mamma sāka dzīvot Zolitūdē’’.

Siksala ir neliela sala Teiču purva vidū, kuras dzīvi Aivars Liepiņš iemūžinājis 80.-90. gados, kad tā viņam bija kā patvēruma vieta no saspringtā ikdienas darba tolaik vētraino valsts pārmaiņu laikā. Uz salas dzīvoja vecticībnieku pēcteči, savā mierīgajā ritmā, bez elektrības un daudziem citiem civilizācijas labumiem. Par Siksalu ieinteresējis Aivaru Liepiņu bija viņa kolēģis Māris Kundziņš:

‘’Tas pirmais impulss bija Māra Kundziņa fotogrāfija no akcijas ‘’Viena diena Latvijā’’, viņš kā dabas fotogrāfs bija fotografējis arīdzan Siksalā. Pilnīgi necila fotogrāfija – viena lauku sieviņa sēž un šķiro sīpolus. Bet tā fotogrāfija mani tā pārņēma, ka es teicu Mārim – nu aizved mani uz turieni, es arī gribu uz turieni! Māris teica – bet tur nav nekā, tur tālu, tur purvā, tur nav nekā! Bet tā doma man nelika mieru.

"Tas bija tāds ļoti nemierīgs laiks, tās bija perestroikas beigas, Atmodas sākums, Atmoda, barikādes. Un pa starpu šī sala ar savu nereālo mieru. Agri, agri no rīta, kad saule aust, un rudenī dzērves atlido, dejo un kliedz tur tajā absolūtajā klusumā, tas ir pilnīgi kaut kas tāds kosmisks. Nu, jā, un šajā noskaņā es tur paknipsēju’’.

 

Siksalas cikls izpelnījās lielu ievērību, izstāde daudz ceļoja pa ārzemēm, un skatītāji, fotogrāfiju savaldzināti, ne reizi vien nāca klāt autoram un izteica vēlmi šo vietu ieraudzīt arī paši savām acīm.