Šajās dienās aprit 30 gadu kopš 1991. gada barikādēm, kas nacionālās atmodas kulminācijā pulcēja apmēram 50 tūkstošus cilvēku Rīgā, Liepājā, Kuldīgā un Ulbrokā, lai vairāk nekā nedēļu brīvprātīgi sargātu stratēģiski svarīgākos atjaunotās Latvijas objektus. Katram no viņiem ir savs barikāžu stāsts. Turpmākās divas nedēļas programmā “Labrīt” izstāstīsim desmit no tiem. Un uz šiem stāstiem paraudzīsimies no neierasta leņķa – caur desmit barikāžu laika priekšmetiem, kas joprojām glabājas to īpašnieku atvilktnēs, pagrabos un garāžās, vai arī nodoti 1991.gada barikāžu muzeja krājumā.

Pirmais stāsts – par gāzmasku kamazā

Jāņmuižnieks Māris Lībietis barikāžu laikā strādāja Jāņmuižas Lauksaimniecības skolā par ražošanas apmācības meistaru.

Lai tiktu līdz stāstam par gāzmasku, vispirms neliela priekšvēsture. Par to, ka Rīgā cels barikādes, Māris uzzināja pēc 13. janvāra manifestācijas Daugavmalā, kas pulcēja teju pusmiljonu cilvēku. No tās atbrauca Jāņmuižas skolas saimnieks Indriķis Liepiņš.

“Viņš teica: puikas, nu ir ziepes, Lietuvā ir jau ir kritušie, jābrauc glābt ministriju!” stāsta Māris Lībietis.

Cēsu puses ļaudīm bija uzticēts sargāt Ministru padomi (tagadējo Ministru Kabinetu). Pirmdienas rītā savas smagās mašīnas darbināja arī Māris Lībietis ar kolēģiem.

“Krāmējām iekšā pamatblokus – tie bija skolas pamatbloki, vecākais meistars ar krānu iekrāmēja un palaida mūs Rīgas virzienā. Bijām trīs mašīnas – divi brāļi Pikšēni un es, visi trīs ar kamaziem,” turpina Māris Lībietis.

Pamatblokus izmantoja barikādēm, bet Māra jauno “kamazu” iesprostoja starp citiem “smagajiem” tieši pie Augstākās tiesas durvīm. Pirmā diena pagāja mierīgi.

“Vakarā atnāca Godmanis, uzaicināja uz vakariņām. Tā es pirmo un vienīgo reizi biju ministru mājā un ar kādu no ministriem pie viena galda ēdu vakariņas! Visus šoferus uzaicināja uz vakariņām,” atklāj Māris Lībietis.

No barikāžu laika Mārim Lībietim joprojām saglabājusies viena dakšiņa, kā arī jau pieminētā gāzmaska.

“Vienā brīdī manā mašīnā parādījās kaste ar ugunsdzēšamajiem aparātiem un kaste ar gāzmaskām. Viena gāzmaska man joprojām ir, kaimiņam otra. Tās mums vēl ir palikušas,” atminas Māris Lībietis.

Kurš tās ielika mašīnā, Māris nezina joprojām. Bet gāzmaskas uz barikādēm bija daudziem – padomju laikā tā bija neatņemama civilās aizsardzības mācību sastāvdaļa ikvienā iestādē. Lietot gan to, par laimi, nenācās.