Kad bērns ar speciālām vajadzībām mācās vispārizglītojošajā skolā, viņam nereti vajadzīgs asistents. Taču to ir grūti atrast, jo atalgojums nav motivējošs. Nav arī kāda mācību centra, kur speciālistus sagatavotu, tāpēc vecākiem nākas meklēt asistentus paziņu lokā. Ja tas neizdodas, mammai vai tētim pašam jākļūst par bērna solabiedru. Labklājības ministrija no jūlija plāno palielināt asistentu atalgojumu, tomēr pieliktie 80 centi par nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas problēmu var arī neatrisināt. Latvijas Radio turpina stāstu sēriju par iekļaujošo izglītību, un šoreiz vairāk – par birokrātisko slogu un nenovērtēto palīgu darbu.

“Var skatīties stundu sarakstā – it kā vieglas stundas, bet tas nenozīmē, ka būs viegla diena,” saka asistente Rasa Šterna, kura skolā strādā sešus gadus.

Katra skolas diena ir pārbaudījums arī viņai, ne tikai bērnam, kuram Rasa palīdz. Nereti pats asistents jūtas kā citādais izglītībā, kuram vēlreiz jāsēžas skolas solā, jāiet uz sporta stundām un pusdienu starpbrīžos jānes ēdiena paplāte – jābūt bērna līdzgaitniekam mācībās. Lai īstenotu iekļaujošo izglītību, šāds cilvēks ir ļoti nepieciešams. Taču atbalsta plecu ir grūti rast, jo atalgojums nemotivē. Asistentus nekur arī speciāli neapmāca, tāpēc par bērna solabiedru nereti kļūst viņa mamma. Citi vecāki, nespējot atrast labu asistentu, lemj bērnu skolot speciālajā izglītības iestādē, jo tur viss nepieciešamais ir vienuviet.

Ar likumu vien nepietiek

Vineta Grigāne-Drande ir trīs bērnu mamma. Vidējam puikam Jēkabam ir astoņi gadi un invaliditāte, kas prasa īpašu kopšanu un plašu ikdienas atbalstu. “Bet viņš visādi citādi ir ļoti foršs puika – dzīvespriecīgs, jauks, intelektuāli pietiekami labi attīstīts. Viņam patīk būt sabiedrībā,” saka Vineta.

Pirmklasnieks mācās speciālajā skolā. Tā bijusi smaga izšķiršanās. “No vienas puses, mēs apzināmies to, ka mēs varējām Jēkabam uzrakstīt iesniegumu jebkurā, kaut vai tepat Imantas mikrorajona skolā, un teikt, ka jums šis bērns ir jāņem, jo pēc likuma tas tā ir. Bet no otras puses, mēs ļoti ātri sapratām, ka primāri šajā lēmumā mums ir jāvadās no mūsu bērna interesēm, nevis no mūsu kā vecāku ambīcijām,” uzsver Jēkaba mamma. “Ja viņam nav apmācīta asistenta, ja viņam nav apmācīta pedagoga, ja viņam nav iespējas būt kaut kur vienam pašam izolēti, tajā brīdī, kad viņam ir nepieciešams papildu atbalsts kādas tēmas apguvei, tur nekāda integrācija nenotiks. Nekad.”

Latvijā pašlaik ir 44 speciālās skolas. Bērnu tajās nav daudz – vidēji 103 skolēni katrā. Ņemot vērā, ka šiem bērniem ir nepieciešams daudzskaitlīgs speciālistu atbalsts, valstij nav izdevīgi šādas skolas uzturēt, tādēļ pēdējo gadu laikā tās reorganizē par vispārizglītojošajām, un tad iestādes ir pašvaldības paspārnē.

Ja skola īsteno speciālo programmu, tad par katru bērnu šajā programmā pienākas papildu finansējums. To rēķina pēc atšķirīga koeficienta. Lielākoties koeficients ir 2, kas nozīmē, ka skola par konkrēto bērnu saņem divreiz lielāku finansējumu. Tas dod aptuveni trīs papildstundas nedēļā atbalsta personāla piesaistei. Lielākais koeficients ir 5, un tas nozīmē aptuveni deviņas papildstundas nedēļā. Savukārt telpu piemērotība ir pašvaldības atbildība, jo tā ir iestādes dibinātāja un uzturētāja.

Speciālajās skolās visu nepieciešamo finansē par savu naudu. Bet, ja skolēnus iekļauj parastajās skolās, ir paredzēts individuālais asistenta pakalpojums. Tāpēc finansiālo apsvērumu dēļ pašvaldībām ērtāk ir bērnus ar speciālām vajadzībām novirzīt speciālajās skolās.