Pērn rudenī Oto Brantevica vārds bija uz visu žurnālu vākiem: tobrīd 17 gadus vecais jaunietis no Turlavas tikko bija nospēlējis galveno – Artūra Vanaga lomu filmā „Dvēseļu putenis” un izpelnījies daudz atzinības par savu aktierdarbu. Filma kļuva par kases grāvēju, bet Oto tikmēr starp neskaitāmajām intervijām bija jāpabeidz vidusskola un jāizlemj, kurp doties tālāk.

Jaunā mācību gada sākumā Latvijas Radio uzaicināja Oto Brantevicu uz sarunu par to, kā klājies šī gada laikā un kā filma ietekmējusi viņa skatu uz nākotni. Izrādās, uz „aktieriem” viņš netēmē – daudz tuvāka Oto ir vēsture un politika.

Tiem, kuri Oto redzējuši tikai uz ekrāna pusaugu strēlnieka Artūra Vanaga karavīra šinelī, pirmais iespaids varētu būt pārsteidzošs: uz interviju viņš atnāk smagos metālista zābakos un džinsu jakā ar uzšuvēm, zem kuras vīd smagā metāla grupas „Iron Maiden” krekliņš. Kreiso roku ieskauj dzelkšņota aproce.

Nupat Oto piedalījies Martas Elīnas Martinsones pusaudžu komēdijā „Tizlenes”. „Es biju garais klasesbiedrs, metālists,” viņš paskaidro.

Par garumu viss skaidrs – ar metru deviņdesmit viens Oto pie tādas iesaukas nebija grūti tikt. Bet metālists – vai tas filmēšanās iespaidā?

„Nē, es pats arī dzīvē esmu metālists. Sāku klausīties metālu ap to laiku, kad „Dvēseļu putenī” sāka filmēt otro posmu. Viss sākās, kad atklāju latviešu grupu „Skyforger”,” stāsta Brantevics. Tad mūzikas sarakstam pievienojās arī tādi klasiķi kā „Metallica”, „Judas Priest” un jau pieminētie „Iron Maiden”. “Tagad es klausos black metal - mana tagadējā draudzene iepazīstināja ar šo žanru. Fanoju par “Burzum”, “Darkthrone”, “Gorgoroth”, “Taake” un citam black metal grupām,” Oto stāsta. Saku, ka viņš izskatās gluži kā izkāpis no filmas „Jelgava '94”. Un izrādās, ka esmu trāpījusi desmitniekā. “Esmu to noskatījies vairākas reizes. Latviešiem jau tā ir tāda metālistu kulta filma,” viņš nosmejas.

Oto Brantevics bija viens no tiem 12 tūkstošiem jauniešu, kam Covid-19 pandēmijas dēļ vidusskolu nācās pabeigt attālināti. Kopš marta vidus mācības notika mājās, tikai eksāmenus vasarā kārtoja klātienē. “Tas bija ļoti sarežģīti. Negulētas naktis... Negribu vainot skolotājus, jo arī viņi īsti neizprata, kā šo mācību procesu veikt, kā darīt savu darbu. Katram skolotājam bija savi paņēmieni, kā kārtot ieskaites,” stāsta Oto. Viņš šovasar absolvēja Kuldīgas Centra vidusskolu.

Iepriekš intervijās teicis, ka augstskolā gribētu studēt vēsturi. Taču ieceri šogad “iegāzis” centralizētais matemātikas eksāmens, kur pietrūka pāris procentu, lai iestātos Latvijas Universitātē.

"No sākuma domāju stāties kaut kur citur, bet sapratu, ka gribu studēt vēsturi un gribu studēt tieši Latvijas Universitātē. Tāpēc es labāk paņemšu gadu brīvu, pārlikšu matemātikas eksāmenu un stāšos vēlreiz, nevis iestāšos kaut kur tikai studēšanas pēc," norāda Oto.

Pašlaik viņš ir darba meklējumos.