Arvien vairāk bērnu ar speciālām vajadzībām Latvijā mācās vispārizglītojošajās skolās. Šobrīd iekļaujošo izglītību īsteno 67% pašvaldības skolu. Tomēr atlikušajai trešdaļai vai nu nav bijusi nepieciešamība integrēt šos bērnus, kā to skaidro Izglītības ministrija, vai tomēr skolas atteikušās viņus uzņemt. Šādu stāstu netrūkst, taču pēc likuma izglītībai jābūt pieejamai ikvienam. Diemžēl arī valsts grēko, nosakot limitu, cik vienā klasē drīkst būt bērnu ar speciālām vajadzībām.

Jau 20 gadu bērnus ar speciālām vajadzībām māca vispārizglītojošajās skolās un to sauc par iekļaujošo izglītību. Tomēr tikai pēdējo gadu laikā ir pilnveidoti likumi, kurā noteikts nepieciešamais atbalsts. Skola nevar atteikties mācīt bērnu, taču ne vienmēr tā notiek. Šis ir stāsts par šķēršļiem, kas joprojām jāpārvar citādo bērnu vecākiem, lai atvase mācītos. Un par to, cik noteikumi ir tālu no realitātes.

“Mani mēģināja pārliecināt, ka dēlam der tikai speciālā skola”

Iekļaujošās izglītības princips paredz, ka skolām ir jāuzņem visi izglītojamie neatkarīgi no viņu fiziskajām un intelektuālajām spējām, sociālajiem apstākļiem, emocionālā stāvokļa, valodas prasmēm un citiem trūkumiem.

Tomēr reizēm bērniem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem piemērotākā mācību vieta ir speciālajās skolās. Piemēram, bērnu ar autismu var iekļaut vispārizglītojošajā skolā, tomēr tas nenozīmē, ka bērns jutīsies piederīgs kolektīvam. Tāpēc no speciālajām skolām atteikties neplāno. Tomēr arvien vairāk bērnu ar speciālām vajadzībām nonāk parastajās skolās, pēc Izglītības un zinātnes ministrijas (IzM) datiem – 62 procenti. Savukārt četri ar pusi tūkstoši mācās speciālajās skolās. Visvairāk integrē skolēnus ar mācīšanās traucējumiem, bet vismazāk – ar somatiskām saslimšanām, garīgās veselības, redzes un dzirdes traucējumiem.

Iekļaujošo izglītību Latvijā īsteno 381 pašvaldības skola jeb 67%. Visvairāk izglītojamo mācās Rīgā, kam seko Vidzeme, Kurzeme un Zemgale, bet tikai tad – Latgale.

“Ja kopā mums no visa skolēnu skaita 7,93 procenti skolēnu ir ar speciālās izglītības vajadzībām un 5% no tiem ir iekļauti vispārējās izglītības iestādēs, tā ir ļoti laba tendence,” saka IzM Izglītības departamenta vecākā eksperte Olita Arkle.

Pirms bērns sāk skolas gaitas, viņam ir jāiziet pedagoģiski medicīniskā komisija, kas nosaka, kāda programma skolēnam būs visatbilstošākā. Tiesa gan, ne visiem vecākiem ar to ir laba pieredze.

Ar Jonatana mammu Jolantu Borjaginu Latvijas Radio satiekas rotaļlaukumā. Sieviete stāsta, ka, ja abi jaunākie dēli būtu paņemti līdzi, droši vien šobrīd spārdītu bumbu, jo ir lieli futbola fani. Gan Jonatans, gan viņa brālis Benjamins šobrīd ir mājās.

“Man puikas dabūja šodien „odiņu” – mēs gājām asinsanalīzes nodot,” stāsta mamma. “Mūsu medmāsa zina, kurš ir bailīgāks un kurš nav tik bailīgs. Jonatanam ir astoņi gadi un brālītim ir seši. Jonatans ir drosmīgāks, tāpēc gāja pirmais.”

Jonatans ir drosmīgs ne tikai ārsta kabinetā - pārcietis vairākas operācijas, tostarp arī sirds operāciju. Cerebrālās triekas dēļ puikam ir kustību traucējumi.

Jonatans aug četru bērnu ģimenē. Zēnu adoptēja vien mēneša vecumā. Un tagad viņš ar brāli apmeklē vispārējo bērnudārzu. Jolanta nolēmusi abus brāļus 1. septembrī vest uz Šimona Dubnova Rīgas Ebreju vidusskolu. Mammai bija svarīgi, ka dēli mācīsies vienā skolā – turpat, kur vecākā māsa. Jolanta zina, ka Jonatans ir spējīgs bērns un viņam ir svarīgi iekļauties vispārizglītojošajā skolā, tāpēc domas par speciālo skolu jau sākotnēji noraidīja.

“Viņi ir skolai sataisījušies tā, ka, ja būtu tūlīt un tagad, tad viņi arī ietu tūlīt un tagad,” saka Jolanta.

Taču komisijai par mācīšanos parastajā skolā bija cits viedoklis.

“Viņi mēģināja mani pārliecināt, ka bērnam ir 100% vajadzīga speciālā izglītības iestāde. Man arī tika iedots saraksts ar šīm iestādēm, lai es padomāju, kur labāk es viņu varu sūtīt,” nopūšas mamma. “Tajā brīdī es pilnībā aizmirsu visu par iekļaujošo izglītību, visu, ko zināju līdz šim. Un man vienkārši bija tāds karuselis galvā! Es nezināju, ko tagad darīt. Es nebiju sagatavojusies tam, ka kāds man norādīs vai dos konkrētus mājienus, ka manam bērnam ir nepieciešama tikai speciālā skola. Es nesaņēmu atbalstu, ka, jā, mēs varam iet uz parasto skolu.”

Ģimene tomēr lēma pretēji komisijas norādēm, un zēns septembrī mācīsies parastajā skolā.