"Laikā, kad nebija nekādu cerību, viņš bija brīvs cilvēks nebrīvā valstī," – tā par Gunāru Freimani viņam veltītajā, tikko iznākušajā grāmatā saka literatūrzinātniece, politiķe Janīna Kursīte.

Gunāra Freimaņa vārds ir Latvijā nepelnīti maz zināms, kaut arī viņš visu mūžu bija dedzīgs, nesalaužams Latvijas brīvības cīnītājs, par ko viņš padomju cietumos kopumā pavadīja 17 gadus.

Gan viņa liecības par apcietinājumiem, gan viņa dzejoļi un prozas darbu fragmenti tagad apkopoti grāmatā "Es neesmu viens. Ar mani ir mana tauta". Tajā lasāmas arī citu cilvēku atmiņas par Gunāru Freimani un publicēti fragmenti no čekas aģentu ziņojumiem par Gunāra Freimaņa tā saukto "pretvalstisko darbību.

Grāmatu sastādītājis un komentārus rakstījis Arnis Šablovskis.

"Viņi devās pie viņa, bija šī pirmā kratīšana, un viņi atrada šīs grāmatas un šo ierakstu dienasgrāmatā ''Sibīrija – latviešu tautas kaps''. Šis bija pirmais teikums, par ko viņš pats dabūja Kolimu un, teiksim, iespēju skalot zeltu. Tikai par šo vienu teikumu faktiski," stāsta Arnis Šablovskis.

Grāmatas sakārtotāja Arņa Šablovska stāstītais norisinājās 1946. gadā, kad Gunāram Freimanim bija tikai 18 gadu. Atbalstot savu skautu vadītāju, viņš nesa viņam uz cietumu paciņas un grāmatas no viņa mājas, čeka viņu izsekoja, "izošņāja'" viņa dienasgrāmatu un viņam tika piepriesti 10 gadi apcietinājumā.

Otro reizi viņu apcietināja 1964. gadā par aizliegtu trimdas autoru darbu priekšā lasīšanu un režīmam nepieņemamu dzejoļu sacerēšanu un izplatīšanu jeb oficiālajā žargonā – par pretpadomju aģitāciju un propagandu. Sods bija pieci gadi stingrā režīma nometnē.

Trešā reize bija 1983.gads.