Iznāk vēsturnieka Ērika Jēkabsona grāmata "Latviešu virsnieki Krievijas impērijas armijā"

Lāčplēša dienā iznāk vēsturnieka Ērika Jēkabsona grāmata „Latviešu virsnieki Krievijas impērijas armijā. 19.gadsimta otrā puse – 1914.gads”. Pētījums tapis 30 gadu garumā. Kāds šiem kareivjiem sakars ar Latvijas neatkarības cīņām un kāpēc autors tos nosauc par „trešajiem tēva dēliem”?

Mārtiņš Bērziņš, pulkvedis, Reinis Bisenieks, apakšpulkvedis, Emīls Brauers, apakšpulkvedis, Pēteris Breicis, apakšpulkvedis, Pēteris Breikšs, ģenerālmajors…

Vēstures profesors Ēriks Jēkabsons, kurš lasa šo sarakstu, jau kopš sava studiju laika vācis datus par latviešu virsniekiem Krievijas impērijas armijā līdz 1.Pasaules karam. Pirms Ukrainas kara strādājis arī Krievijas Valsts militārās vēstures arhīvā Maskavā. Pētījums Latvijas Universitātes Akadēmiskajā apgādā izdots grāmatā, ko atver šodien, 11. novembrī.

Kāda gan šo cilvēku karjerai cariskās Krievijas armijā saistība ar neatkarības cīņām? Jēkabsons paziņo: vistiešākā. Viņš apzinājis, ka neatkarības kara laikā Latvijas armijā dienēja gandrīz 200 bijušie Krievijas armijas kadru virsnieki – latvieši, kas palīdzēja mums tikt pie savas valsts. Kāpēc šo cilvēku pagātne līdz šim bija baltā vēstures lapaspuse?

Cariskās Krievijas Vidzemes guberņā rekrūšos puišus sāka ņemt jau 1793.gadā, Kurzemē - 1797.gadā, dienests ilga pat līdz 25 gadiem. Ēriks Jēkabsons skaidro: tas gan ir viens no mītiem mūsu vēsturiskajā naratīvā, ka šis dienests bija briesmīgs un netaisnīgs. Tā var teikt par 18.gadsimta beigām un 19.gadsimta sākumu, kad rekrūšiem bija mazas cerības izdzīvot impēriju karos, bet 19.gadsimta 2.pusē situācija mainījās. Pēc militārajām reformām Krievijas armijā par virsniekiem varēja kļūt arī centīgi pilsētu sīkpilsoņu un zemnieku un dēli, kuri nebija pirmdzimtie, tāpēc nevarēja mantot lauku mājas, bet vecākiem nebija pietiekamas turības, lai apmaksātu mācības universitātēs. Toties izglītība karaskolās bija par brīvu, virsnieka stauss atnesa piederību muižniecībai, dienestu beidzot, viņi saņēma piedāvājumus strādāt dažādās valsts iestādēs.

Vēsturnieks Krievijas arhīvos uzgājis daudzus latviešus, kuri 1.Pasaules kara priekšvakarā no Vladivostokas līdz Eiropai strādājuši arī citās - skolotāju, mērnieku, ārstu profesijās. Cik šādu cilvēku bija un kādi ir viņu likteņi, ir vēl neizpētīts jautājums. Grāmatas recenzents, nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis uzver: tik ilgi un intensīvi un ar tādu aizrautību kā Jēkabsons neviens kolēģis kādu Latvijas vēstures tēmu nav vētījis. Tas, ka punkts šim darbam pielikts laikā, kad cilvēku interese īpaši pievērsta militārajai sfērai, gan esot absolūta nejaušība. Taču Ēriks Jēkabsons runā par karavīra tēlu arī kā par svarīgu vērrību nacionālajā pašapziņā.