LRZD ārlietu žurnālista Uģa Lībieša komentārs par notikumiem Baltkrievijā

Kad kādā valsts atrodas vēlēšanu vai daudz lielāku pārmaiņu priekšā, gan akadēmiķi, gan žurnālisti dažreiz uz brīdi mēdz zaudēt savu izdomu, uzdodot vienu visai retorisku jautājumu – Quo Vadis jeb Kurp dodies, klāt piekabinot arī konkrētās valsts vārdu. Kaut ko līdzīgu varēja vērot Arābu pavasara laikā, to pašu pirms gadiem sešiem varēja vērot Ukrainā, un nu ir pienācis laiks Baltkrievijai.

Lai arī Google meklētājs liecina, ka šoreiz šī banālā frāze ir izmantota vien pāris reižu, jautājums par Baltkrievijas nākotni joprojām ir aktuāls, un tāds tas arī būs, manuprāt, vēl ļoti ilgi. Jo pēc šīm prezidenta vēlēšanām Baltkrievija ir kļuvusi pavisam cita. Pareizāk sakot, baltkrievu tauta, baltkrievu nācija ir kļuvusi cita. Jāatzīst, ka arī es pat pirms vēlēšanām biju pārliecināts, ka reālais atbalsts Lukašenko sabiedrībā ir ja ne vēlēšanās iegūtie 80-mit procenti, tad nedaudz vairāk kā 50 jau nu noteikti. Man nelikās ticami apgalvojumi par “Sašu trīs procenti” un man šis skaitlis joprojām liekas nedaudz pārspīlēts. Drīzāk Saša ap 20 procentiem. Taču redzot milzīgās tautas masas, turklāt ne tikai Minskas tvitera vai feisbuka burbulī, bet reāli simtus tūkstošus cilvēku daudzu pilsētu ielās, var sākt ticēt daudz kam!

Pirms kāda laika, savās studijās pētot tieši Baltkrievijas tēmu, visai bieži sastapos ar apgalvojumu par to, ka baltkrievi, ja var teikt, tāda pusnācija vien ir un līdz ukraiņu kaismīgajam nacionālismam viņiem vēl tālu. Un, faktiski, šīs nacionālās idejas trūkums, ko veicinājusi baltkrieviskuma konsekventa apslāpēšana, arī tika minēts kā viens no Aleksandra Lukašenko režīma stabilitātes garantiem. Un tad pēkšņi vienas nedēļas laikā ielās parādās desmitiem tūkstoši balti sarkani balto karogu! Kā vaicāja kāds interneta komentētājs – kur es biju brīdī, kad viņus dalīja? It kā gandrīz vai aizliegta lieta, ar kuru nevajadzētu plātīties un par kuru var dabūt arī 15 diennaktis, bet pēkšņi tā izrādās gandrīz vai katrā mājā. Un vien dažu dienu laikā baltkrievi ar savu vienotību ir parādījuši, ka viņi nebūt nav sliktāki par tiem pašiem ukraiņiem, latviešiem, lietuviešiem vai poļiem.

Bieži vien notikumi Baltkrievijā tiek salīdzināti ar notikumiem Ukrainā, ar maidana protesta akcijām, lielo skaitu bojāgājušo. Asiņainās sadursmes Minskā un Brestā, mēģinājumi celt barikādes, milicijas brutalitāte lika bažīties par Ukrainas scenārija atkārtošanos. Taču nē. Visai ātri protestētāji saprata, ka fiziskas pretošanās scenārijs ir lemts neveiksmei. Diemžēl, šī apziņa ir cilvēku asinīm slacīta.

Revolūcija ir tad, kad sabrūk cerības par solīto pārmaiņu rezultātiem. Ekonomiskā ziņā varbūt tā arī ir. Bet šo revolūciju, manuprāt, visai precīzi ir apzīmējis mans labs paziņa un politikas komentētājs Sergejs Čalijs, kurš Baltkrievijā notiekošo nosaucis par “pirmo feministisko revolūciju”. Ne jau gluži feminisma ideoloģijas dēļ, bet gan sievišķīgās sejas dēļ. Diktatora pretiniece – trausla sieviete ar divām atbalstītājām; aizsargbruņās tērptus karavīrus apskaujošas sievietes, baltā tērptas sievietes, kas iziet ielās un pret kurām vairs netiek pielietots spēks, sievietes, kas iziet ielās, lai vienkārši cīnītos par savu vīriešu atbrīvošanu. Un šajā situācijā jau tik absurdi izklausās Lukašenko apgalvojumi, ka sieviete nekad nevadīs Baltkrieviju un vēl absurdāki šķiet Lukašenko preses sekretāres apgalvojumi, ka sievietei prezidenta administrācija vienkārši neesot piemērota, jo.. tur vienkārši nav sieviešu tualetes!

Kā norāda Sergejs Čalijs, baltkrievu sievietes ir atmodinājušas kaut kādas vēsturiskas matriarhālās jūtas. Un tam visam ir sekojusi cilvēku pašorganizācija, mobilizācija, darbību koordinācija. Ļoti pat līdzīgi Ukrainai, taču Baltkrievijā tas viss notiek bez izteiktiem līderiem.

Šis līderu trūkums ir, manuprāt, viens no svarīgākajiem jautājumiem, kam drīzumā nāksies pievērst uzmanību un par ko šķēpus ir lauzuši daudzi. No vienas puses, it kā līderis būtu – Svetlana Tihanovska. No otras puses, viņa pati tā īsti par līderi kļūt nevēlas un pārējie šī vēlēšanu cikla potenciālie līderi, kaut vai Sergejs Tihanovskis vai Viktors Babariko, pašlaik ir ieslodzījumā un par šādiem līderiem vismaz pagaidām nevar kļūt. Un šeit sākas sarežģītākais – Lai arī Tihanovska gatavojoties sevi pasludināt par vēlēšanu uzvarētāju un prezidenti, tas nozīmētu atzīt, ka vēlēšanas ir notikušas un to rezultāts ir ticams, lai arī iepriekš apgalvots, ka tā nav. Jā, Svetlana Tihanovska ir ierosinājusi izveidot koordinācijas padomi, kurā būtu jāiekļauj pazīstami un sabiedrībā cienīti cilvēki, kuri varētu iesaistīties sarunās ar Aleksandru Lukašenko par varas nodošanu. Gan politikas komentētāju vidū, gan savulaik vairāk vai mazāk redzamu opozīcijas, jāsaka – ekspolitiķu vidū – domas par kandidātiem sarunām atšķiras. Arī mūziķis, aktieris vai sportists ir sabiedrībā pazīstams cilvēks, bet vai derēs sarunās ar gadu desmitos noslīpēta režīma vadoņiem? Domāju, ka nē! Arī bijušie politiķi, pat prezidenta amata kandidāti no kopumā mazasinīgās daudz maz politiskās opozīcijas vēlas atgādināt par savu esamību un spēju runāt ar Lukašenko. Bet vai šie ekspolitiķi un pilsoniskie aktīvisti, kas sevi uzskata par esošās varas pazinējiem un kuriem esot plāns valsts nākotnei, spēs aiz sevis pulcēt šo tautas kustību?

Manuprāt, īsti nedarbosies pagājušajā nedēļā intervētā Andreja Saņņikova aicinājums Svetlanai Tihanovskai teikt paldies par padarīto drosmīgo darbu, aicināt viņu paiet malā un dot ceļu pieredzes bagātajiem valsts veidošanas speciālistiem. Drīzāk tas man tomēr atgādinās mēģinājumus pierakstīt sev uzvaras, kuras nemaz paši nav izcīnījuši. Bet kaut kāds politiskais kodols tomēr būs vajadzīgs. Baltkrievijai vēl priekšā stāv savu Daiņu Īvānu un Lehu Valensu meklēšana. Un, iespējams, šādus protesta kustības priekšstāvjus varētu nest gan ierosinātie vispārējie streiki, gan tautas prasītās godīgās, atkārtotās vēlēšanas. Bet vai tās ir iespējamas? Nu, pārskatāmā nākotnē pilnīgi noteikti nē. Jo jāmainās ir visai sistēmai.

Kā šajā nedēļā, un patiesībā jau sen pirms vēlēšanām, norādīja ekonomikas komentētāji, pēc Lukašenko būs slikti un smagi. Baltkrievijas valstij ir lielas parādsaistības, valsts bankām ir daudz problemātisko aktīvu, valsts uzņēmumi nebūt nav tik lieliskā stāvoklī, kā patīk domāt daudziem arī mūsu valstī dzīvojošajiem Lukašenko režīma apbrīnotājiem. Bieži vien tiek teikts, ka pašlaik Baltkrievijas ekonomika daudzos sektoros ir atpalikusi ja ne pa 26, tad par 15-mit līdz 20 gadiem noteikti. Ja notiek varas maiņa, tas nozīmē, ka nāks pie varas jauni cilvēki, jauni politiskie strāvojumi, jaunas idejas… Un viss tas kopā radīs jaunus vainīgos, kurus meklēs visu ilgstošo pārmaiņu periodu. Un tie nebūs daži gadi… Droši vien arī šeit tiks meklētas paralēles ar Ukrainu, taču abu valstu ekonomikas ir ļoti atšķirīgas kaut vai oligarhu trūkuma dēļ Baltkrievijā. Nu, vismaz pagaidām. Taču šis ekonomikas jautājums noteikti nav ne tik vienkārši prognozējams, ne tik īsā laikā izstāstāms.

Protams, daudziem ir jautājums par Krievijas lomu visā šajā procesā, jo, kā jau pēdējās dienās norādīja Aleksandrs Lukašenko, Vladimirs Putins ir devis solījumu sniegt arī militāro palīdzību kolektīvās drošības līguma un līguma par Savienības valsti ietvaros. Jā, tīri formāli šie dokumenti joprojām ir spēkā un, kā mēs pēdējā gada laikā esam redzējuši, Baltkrievijas prezidentam tie ir izdevīgi, kad vajag palīdzību, bet nav patīkami, kad sākas runas par padziļinātu integrāciju ar Krieviju. Eksperti jau norāda, ka arī kolektīvās drošības līguma ietvaros militārā palīdzība var tikt sniegta vien ārējo ienaidnieku uzbrukuma vai draudu gadījumā, turklāt piekrītot pārējām līguma valstīm. Nu, manuprāt, Lukašenko būs ļoti grūti pierādīt šī uzbrukuma vai draudu esamību, ja vien, protams, runa nav par Savienības valsts iekšējo drošību. Tāda iespēja arī ir! lai arī Sīrijas vai Krimas gadījumā Krievija rīkojās visai izlēmīgi, manuprāt, tā tomēr ir palikusi daudz piesardzīgāka. Gribētu teikt, ka telekompānijas RT vadītāja Margarita Simonjana izdarīja lāča pakalpojumu, izmetot tekstu par to, ka arī uz Minsku varētu nosūtīt mazos zaļos cilvēciņus, pretī saņemot visai skaidru vēstījumu – gan jau mēs kaut kā paši tiksim galā! Un, man gribētos teikt, ka varētu tikt ar galā, kaut vai ņemot vērā nu jau visiem redzamo baltkrievu tautas vienotību un neaizmirstot arī par to, ka Baltkrievijas armija tomēr ir sakārtotāka par Ukrainas armiju 2014-jā gadā, kuras faktiski nebija.

Taču Krievija joprojām ir kā karsts kartupelis. Tostarp arī tad, kad Eiropas Savienībai ir jālemj par sankcijām pret Baltkrieviju. Man ir aizdomas, lielas aizdomas, ka lēmums par ceļošanas aizliegumu un kontu bloķēšanu baltkrievu amatpersonām nebūt nav tik daudz vērsts pret Baltkrieviju. Būsim godīgi – daudziem baltkrievu līderiem šādas sankcijas bijušas nebijušas. Taču ar šādu sankciju ieviešanu tiktu nosūtīts vēstījums arī Krievijai, sak’, mēs jūs uzmanīgi vērojam, un jūs var gaidīt tāds pats liktenis. Starp citu, Lietuvas ārlietu ministrs to vakar tviterī visai skaidri pateica – ja Krievija izlems iebrukt Baltkrievijā, aizbildinoties ar kaut kādiem iedomu draudiem, tas tikai pierādīs kāda nākotne gaida arī Krievijas iedzīvotājus. Jau vēlu naktī saņemtās ziņas par it kā Baltkrievijas robežas virzienā braucošo Krievijas nacionālās gvardes automašīnu kolonnu noteikti liks panervozēt ne vienam vien.

Neatbildēts jautājums ir – cik ilgi pie varas vēl atradīsies Aleksandrs Lukašenko un vai viņš pats brīvprātīgi aizies no sava posteņa? Vai viņu gaida kāda cita bijušā diktatora bēdīgais liktenis? vai varbūt Viktora Janukoviča liktenis, rodot patvērumu Krievijā? Bet varbūt uz notiesāto sola Hāgā par pārmērīgo vardarbību pret savu tautu? Lukašenko pēdējo dienu izteikumi un uzvedība arī mani rosināja aizdomāties, cik informēts par notiekošo patiesībā ir Lukašenko? Vai viņš vispār lieto kādus no sociālās saziņas rīkiem, vai varbūt balstās tikai uz savu tuvāko aprindu rūpīgi sagatavotajiem glaimojošajiem atreferējumiem, un ir visai pamatīgi atrauts no realitātes un.. no tautas? T

Tā vien izskatās, ka viņa tuvākās aprindas kļūst arvien šaurākas, un daži viņu pat salīdzina ar Ādolfu Hitleru Berlīnes bunkurā Otrā pasaules kara pašā noslēgumā. Iespējams, ka pašlaik Baltkrievija varētu atrasties aptuveni 1945. gada aprīļa beigās. Man patika šis salīdzinājums, kā arī apgalvojums, ka šīs nedēļas notikumi Baltkrievijā mainījās tik strauji, ka katru dienu citā laikā un vietā varētu uzskatīt par veselu nedēļu vai pat gadu. Un tāpēc arī šī nedēļa var vēl nest daudz pavērsienu, uzbrukumu un, iespējams, arī kādu kapitulāciju. Visticamāk gan, ka pagaidām vēl ne pašā augstākajā līmenī!