Mācītājs Krists Kalniņš iepazīstina ar savu dzejas krājumu "Niekkalbīša dzejoļu grāmatiņa"

"Mana dienasgrāmata, kurā aicinu uz tikšanos ar mani viņpus acīm redzamā," – tā par savu pirmo dzejas krājumu "Niekkalbīša dzejoļu grāmatiņa" saka mācītājs Krists Kalniņš. Krājums nācis klajā neilgi pirms viņa 50. jubilejas, kas būs 23. decembrī, un tajā apkopoti pēdējo 15 gadu laikā tapušie dzejoļi. Krists Kalniņš tajos ir ļoti patiess, atklāts un atkailināts, vēstot gan par savas dvēseles tumsas brīžiem, gan svinot prieka un mīlestības klātbūtni. 

Krists Kalniņš daudziem pazīstams kā spožs vārda meistars savos mācītāja sprediķos, bet ne tik zināms ir fakts, ka viņš raksta arī dzeju. To sācis darīt pirms aptuveni 15 gadiem, kad kalpoja Amerikā, Čikāgas Ciānas latviešu draudzē.

"Es pat nevaru pateikt, kāpēc tieši tur un vai tas arī saistās ar kaut kādām dziļām sirds ilgām, kurās faktiski visu to laiku tur arī dzīvoju, būdams atrauts no savas zemes. Un tā tas palēnām radās," atzīst Krists Kalniņš. "Bet es gribu teikt, ka es dzejoļus nerakstu, es tos pierakstu. Ir kaut kāds tāds notikums, kas manī "trāpa", dziļi atbalsojas, rezonē. Un tad tie vārdi nāk, un es mācos tos pierakstīt, "noķert","

Krists Kalniņš dzeju rakstīja, piepildot savas sirds ilgas, un nemaz nebija domājis to nodot plašam lasītāju lokam. Taču šī gada pavasarī viņš saprata, ka vēlas cilvēkiem no sevis kaut ko ļoti īpašu uzdāvināt saistībā ar savu šī gada apaļo jubileju, un dzejoļi šķita visatbilstošākā dāvana.

Tā arī tapa krājums "Niekkalbīša dzejoļu grāmatiņa", kurā apkopotas sajūtas un domas, pierakstītas 15. gadu garumā. Autors ir ļoti pateicīgs grāmatas literārajam redaktoram Edvīnam Raupam, kura liels nopelns ir krājuma dinamika un sižetiskā struktūra vai – kā saka pats Krists – ka tas sanācis "ar miesu un asinīm", un reizē ar "dvēseli un garu".