No dzejnieka Leona Brieža atvadoties

„Dzeja ir sapnis, kuru redz mūsu allaž nomodā esošās dvēseles acis un to pačukst mūsu lūpām” – tik izteiksmīgi dzeju reiz raksturoja izcilais dzejnieks un atdzejotājs Leons Briedis. Viņš pats bija īstens valodas un vārdu burvis, viņa dzejā bija liels garīgs dziļums un dvēseliskums, un tā ļoti spilgti atklāja Leona Brieža ārkārtīgi lielo mīlestību uz latviešu valodu.

Viņš bija arī augstākā kaluma intelektuālis, apveltīts ar apbrīnojamām zināšanām, darba spējām un vitalitāti. Kopumā viņa devums mūsu kultūrtelpā bija ļoti apjomīgs.

Savulaik kādā intervijā Leons Briedis atzina, ka dzejnieks nāk no trim avotiem – un tie ir daba, mīlestība un sapnis. Dzejniekam nemitīgi pie šiem avotiem jāatgriežas, jo viņam uzticēts – neļaut tiem izsīkt.

Dzejolis viņam pašam visbiežāk rodas no kāda spēja uzplaiksnījuma, kādas īpašas noskaņas, kas atraisa tēlus un metaforas.

Varbūt pēdējais klasiskais romantiķis latviešu dzejā, kurš apzināti vai neapzināti turpinājis to līniju, ko aizsāka Poruks – tā par Leonu Briedi saka literatūrzinātniece Janīna Kursīte.