No rakstnieka Zigmunda Skujiņa atvadoties

Šodien, 6. aprīlī, atvadāmies no izcilā rakstnieka Zigmunda Skujiņa. Atvadīšanās notiks pulksten 14.00 Rīgas Krematorijas Lielajā zālē.

Latviešu literatūrā Zigmunds Skujiņš darbojies vairāk nekā 70 gadu. Viņam piemita spēja radīt visaugstākās raudzes darbus, kas vienlīdz saistoši bija kā literatūras gardēžiem, tā visplašākajam lasītāju lokam. Ar saviem darbiem viņš aicināja ticēt tautas spēkam, sargāt mūsu vērtības un tradīcijas, kopt un attīstīt latviešu valodu.

Kā viņš pats teicis intervijā Latvijas Radio – rakstnieks nav tikai sava darba darītājs, rakstnieks ir tautas identitātes turētājs.

Zigmunda Skujiņa darbi un viņa rakstības stils ir atstājis ļoti nozīmīgu iespaidu uz latviešu literatūru. Var pat teikt to visai radikāli izmainījis – kā atzīst literatūrkritiķis Guntis Berelis.

Skujiņš ir ļoti ražīgs autors, taču paši populārākie viņa darbi nākuši klajā 80.-ajos gados, to vidū romāns "Gulta ar zelta kāju", kas kopumā ir viens no visu laiku populārākajiem latviešu literatūras darbiem. Pirmo reizi caur latviešu dzimtas stāstu tas atklāja mūsu tautas līdzdalību visdažādākajos vēsturiskajos procesos.

Skujiņam piemita īpašā spēja radīt daudzslāņainus darbus, ko vienlīdz aizrautīgi lasīja visplašākais cilvēku loks, un šai saistībā literatūrzinātnieks Jānis Oga atminas kādu paša rakstnieka izteiktu atziņu.

"Man ļoti simpātisks ir paša Skujiņa vērojums, ka latviešu nācijai nekad nav bijis elitāras sabiedrības. Un tāpēc tai nav arī elitāras literatūras un nedrīkst būt. Līdz ar to viņš arvien ir centies un viņam tas ir brīnišķīgi izdevies – radīt augstas raudzes literārus darbus, kurus vienlīdz lasīja kā jaunieši, tā pieaugušie, kā augsti izglītoti, tā vienkārši lasītāji gan okupētajā Latvijā, gan trimdā. Savā ziņā tas ir likumsakarīgi, jo ikviens lielais latviešu rakstnieks – kā Jaunsudrabiņš, Ezeriņš, Blaumanis – viņi visi ir bijuši arī iemīļoti tautā, nevis kādā noteiktā elitārā grupā," atzīst Jānis Oga.

Līdzās saistošiem un spraigiem sižetiem savos darbos viņam izdevies rosināt uz pārdomām par aktuālām laikmeta problēmām, ko viņš pats dēvēja par laikmeta trīsām. Viņa darbi ir arī Latvijas un Rīgas vēstures izziņas avots, tie aicina ticēt tautas spēkam un sargāt un kopt latviešu valodu, par ko Zigmunds Skujiņš vienmēr iestājies ļoti stingri.

Rakstniece Kristīne Želve atminas, ka vidusskolas gados kā pirmo no Skujiņa darbiem izlasīja romānu "Jauna cilvēka memuāri", kas uz viņu atstāja neizdzēšamu iespaidu. Tik ļoti tas atšķīrās no pārējās literatūras un bija tik ļoti personiski uzrunājošs.

"Tas iespaids, kas man palika no Zigmunda Skujiņa prozas, pilnīgi noteikti ir ietekmējis gan manu domāšanu, gan to, kā es skatos uz literatūru, kā es skatos uz latviešu literatūru," stāsta Kristīne Želve. "Vēl jo vairāk, tur bija viens tāds teikums, kuru es atceros vēl joprojām un kuru es sev bieži atkārtoju – ‘’jaunībā vajag izplesties pa horizontāli’’. Un kādu laiku tas man bija kā tāds personiskās brīvības moto. Un ejot laikam, es arvien vairāk saprotu, ka tur bija vēl viens teikums, kurš tur nebija uzrakstīts, bet kurš tur bija, ka zināmā brīdī ir jākoncentrējas uz vertikāli. Un, protams, ka Zigmunda Skujiņa rakstnieka liktenis, rakstnieka mūžs ir tam spilgts apliecinājums. Viņš koncentrējās uz savu vertikāli, un šobrīd viņš pa šo vertikāli ir aizgājis bezgalībā."

Kā ļoti īpašu Kristīne Želve izceļ Zigmunda Skujiņa valodu, viņa teikumus, ko viņa salīdzina ar pulksteņa mehānismu.

Kādā no intervijām Latvijas radio pats Zigmunds Skujiņš uzsvēra, ka viņaprāt rakstnieks nav tikai sava darba darītājs, viņam jābūt tautas identitātes turētājam un valodas sargam, lūk, rakstnieka teiktais LR3 programmai "Klasika".

Zigmunds Skujiņš: "Man vienmēr patīk, lai teksts skanētu, lai tajā būtu kaut kas skaists. Vienalga par ko. Bet tas nedrīkst būt prasts. Un es esmu nonācis pie tā, ka grāmatas – būtībā tā ir kāpšana kalnā. Ja tu sāc kāpt tajā kalnā, tad tu kaut kādā veidā pacelies uz augšu. Ne tikvien fiziski, bet arī garīgi. Tev ir plašāki apvāršņi, tev paveras kaut kādi citi redzes leņķi."