„Esmu pārliecināts, ka laikmetam ir jāiet līdzi,” – tā saka Ilgvars Knipšis no Kandavas. Savos 88 gados viņš joprojām ir pieprasītākais „zelta roku” speciālists apkārtnē, izgudro jaunas ierīces, datorā ir uzrakstījis savas jaunības dienu atmiņas un izveidojis dzimtas koku, lieto viedtelefonu un jau desmit gadu rosās sociālajā tīklā „Facebook”. Atzīmējot Starptautisko senioru dienu, uz Kandavu ciemos pie viena no rosīgākajiem Latvijas senioriem Ilgvara Knipša devās Māra Rozenberga.

Ilgvars Knipšis mani sagaida trīsstāvu dzīvojamās mājas pagalmā pie savas garāžas uz kuru, kā pats saka, katru rītu iet kā uz darbu. Esmu viņu pārtraukusi strazdu mājiņas gatavošanā. Un tā patiešām ir mājiņa, nevis vienkāršs būrītis – ar terasi, balkonu, logiem un durvīm. „Balkoniņš pašlaik tiek līmēts, te smagumiņš ir uzlikts. Riņķī apkārt būs jātaisa margas,” rāda meistars. Luksusa strazdu būrītis ir tikai viens no daudziem jaunradīšanas, labošanas un restaurācijas darbiem, kas veido Ilgvara ikdienu.

„Man šī ir darbavieta un vienlaikus garāža mašīnai. Naktīs, kad nestrādāju, te nolieku auto, bet pa dienu te aiziet viss mans brīvais laiks. Daudz palīdzu arī citiem Kandavā – saimniecēm, tantukiem, esmu tāds kā „zēns uz izsaukumu”. Vienai atslēdziņu vajag saremontēt, otrai – tualeti. Esmu gājis arī boilerīšus iztīrīt, virtuves krānu nomainīt, tagad gan vairs tik aktīvi to nedaru. Tagad vairāk savam priekam – karotes grebju, taisu dažādus suvenīrus. Un lielākā daļa darbarīku man ir pašdarināti – virpa, slīpmašīna… Kāpēc pirkt, ja pats varu uztaisīt? Jā, tas viss ir paša izgudrots un pielaikots,” viņš izvelk no stūra nelielu slīpmašīnu un tūlīt parāda, kā tā strādā.

Slīpmašīnai kompāniju sastāda arī elektrisks vērpjamais ratiņš, ko Ilgvars Knipšis veikli noceļ no plaukta.

„Lūk, uz vienu pusi – vērpšana, uz otru – šķeterēšana. Tādi ratiņi jau sen ir izgudroti, tikai šis ir manis paša rokdarbs. Nekas nav ar mašīnām taisīts, viss ar rokām,” viņš demonstrē. „Man vienmēr ir paticis kaut ko izgudrot un uzlabot!”

Ilgvars Knipšis ir no suitiem, dzimis Gudenieku pagastā. Pēc kara viņu kā sešpadsmitgadnieku jaunā vara bez jautāšanas nosūtīja uz arodskolu Rīgā – trūkstot darbaspēka. Kamēr Ilgvars apguva santehniķa arodu, ģimeni izsūtīja uz Sibīriju.