Cik precīzi var noteikt, kurās vietās cilvēki visbiežāk inficējas ar Covid-19? Vai ticēt baumām, ka vakcinācija varētu notikt piespiedu kārtā, bet tie, kas nepiekritīs, saskarsies ar dažādām sankcijām? Un kāpēc portāls "NRA" izplata maldinošu informāciju, ka turpmāk varēs sodīt katru, kam mājās atrodas kāda sena lieta?

Autore: Sabīne Bērziņa, Re:Check, Re:Baltica

Biežākās inficēšanās vietas

Vairākas nedēļas valdībā ministri strīdas par to, mīkstināt, vai - gluži pretēji - pastiprināt ierobežojumus. Tie, kas aizstāv tā saukto ekonomikas atvēršanu, pārmet epidemiologiem informācijas trūkumu. Neesot zināms, kur tieši cilvēki inficējas un kuri ierobežojumi strādā.

Slimību profilakses un kontroles centrs valdību regulāri iepazīstina ar biežākajām inficēšanās vietām. Taču tās zināmas mazāk nekā pusē visu atklāto gadījumu. Slimību profilakses un kontroles centra pārstāve Ilze Arāja norāda, ka inficēšanās var būt notikusi līdz pat divām nedēļām pirms simptomu parādīšanās, tāpēc bieži vien grūti noteikt precīzu vietu un laiku.

Brīvprātīgā vakcinācija

Sociālajos medijos ik pa laikam izplatās aicinājumi nepieļaut piespiedu vakcinēšanu.Tas nemainās, pat neraugoties uz veselības ministra un arī premjera Krišjāņa Kariņa publiskajiem paziņojumiem.

Tomēr nerimst bažas, ka vakcinēšanos vienalga varētu uzspiest, piemēram darba devējs. Mēs skaidrojām, kas zināms par šādiem gadījumiem.

Senlietu glabāšana

Portāls NRA.lv nesen ziņoja, ka jaunie Krimināllikuma grozījumi, citēju, “ļauj piespriest divu gadu cietumsodu ikvienam, kuram mājās, automašīnā vai mēteļa kabatā atrodas kāda kultūras vērtība vai senlieta – glezna, servīze, grāmata, ierocis, monēta, marka”. Publikācijas virsrakstā pausts, ka senu lietu glabāšana un tirgošana kļuvusi bīstama. Maldinošā vēsts ātri izplatījās sabiedrībā.

Ko patiesībā paredz portāla NRA aprakstītie grozījumi? Tie precizē likuma pantus par atbildību, kas jau pirms trim gadiem tika noteikta par nelikumīgu lietu iegūšanu arheoloģiskās senvietās, to glabāšanu un pārdošanu. Valstij saskaņā ar likumu pieder šādās vietās iegūtas senlietas ar datējumu līdz 17. gadsimta beigām. Izņēmums ir tās, ko persona noteiktā laikā un kārtībā ir deklarējusi un pierādījusi to likumīgu izcelsmi.