Vairāku gadu ceļojums ar laika mašīnu – tā režisors Māris Martinsons dēvē darbu pie spēlfilmas "Zeme, kas dzied", kas vēsta par mūsu pirmo Dziesmu svētku tapšanu pirms 150 gadiem. 5. maijā atklāts pēdējais filmēšanas posms, kam kulminācija un arī noslēgums būs 14.maijā, kad kinopilsētiņā "Cinevilla" tiks rekonstruēts kāds pirmo svētku laikā ļoti nozīmīgs notikums.

Pēc tam filmas sagatavošana pāries pēcapstrādes fāzē, lai pirmizrādi piedzīvotu šī gada novembrī. Pirms tam klajā nāks arī Māra Martinsona un Daiņa Īvāna romāns, kas arī vēstīs par pirmo Dziesmu svētku tapšanu.

Jau pavisam drīz, 14.maijā, ar kāda simboliska notikuma atveidojumu beigsies apjomīgais filmas "Zeme, kas dzied" uzņemšanas process. Kāda ir iecerēta pēdējā filmēšanas diena? Cik simboliskums ir jaušs, cik nejaušs?

Māris Martinsons: Nevarētu teikt, ka mēs speciāli plānojām filmēšanu tā, lai pēdējā diena būtu viena no svarīgākajām dienām. Jo lielākoties viss ir atkarīgs no aktieru laikiem un citiem apstākļiem. Bet mums ir sanācis ļoti labvēlīgi, ka pēdējā filmēšanas diena būs uz "ļoti augstas nots", jo mēs filmēsim Dziesmu svētku atklāšanu Rīgas Latviešu biedrības nama zālē. Tā ir uzbūvēta dekorācijās, jo reālā ēka neeksistē.

Toreiz atklāšanā bija divi ļoti svarīgi notikumi.

Pirmais, ka tika ienests Līgo karogs, kas līdz šim brīdim ir Dziesmu svētku karogs. Tas, var teikt, ir pirmais karogs, zem kura sāka pulcēties latviešu tauta un apzināties sevi. Ilgu laiku tas bija karogs, kas simboliski to arī nozīmēja.

Otrs notikums bija tas, ka šajā atklāšanā pirmo reizi tika nodziedāta Baumaņu Kārļa lūgsna "Dievs, svētī Latviju". No Krievijas varas šo dziesmu bija aizliegts izpildīt koncertos, tāds bija formulējums. Viņi juta, ka tā nes kaut ko vairāk, nekā vienkārša dziesma, jo pa slepenpolicijas kanāliem viņiem bija pienākušas ziņas, ka Baumaņu Kārļa dzīvoklī, dziedot to, cilvēki cēlās kājās un juta spēku, kas šajā dziesmā ir. Tāpēc bija radies aizliegums to izpildīt koncertos. Taču viņi nebija toreiz iedomājušies vispār aizliegt šo dziesmu kā tādu, tāpēc tā varēja noskanēt atklāšanā. Tas bija iepriekš sagatavots, ka šo dziesmu izpildīs, un pēc mūsu stāsta divi cilvēki, kas pieņēma šādu lēmumu, bija Jānis Baumanis un Rihards Tomsons, kas, mūsuprāt, arī bija divi galvenie, uz kuru pleciem bija visa svētku organizēšana.

Tas ir tas, ko mēs filmēsim, un es to gaidu ar lielu nepacietību. Domājot par filmēšanu, manās iekšējās sajūtās kaut kas sāk tā kā vibrēt un trīcēt priekšnojautās.

Vispār viss šīs filmas uzņemšanas process bija kā ceļojums ar laika mašīnu. Visu laiku atpakaļ, atpakaļ pagātnē. Es domāju, pēdējā filmēšanas diena būs vienreizējs notikums ne tikai mums, filmas veidotājiem, bet arī visiem citiem cilvēkiem, kas tur būs, viņu vidū, masu skatu dalībniekiem.