LSM ziņās: Portrets Latvijā. Aleksandra Beļcova un karikatūras «zelta laikmets»

Ciklā "Sejas izteiksme. Desmit pagājušā gadsimta spilgtākie portreti Latvijas mākslā" stāsts par karikatūrām un šaržiem, īpaši pētot īpaši Aleksandras Beļcovas karikatūru žurnālam „Ho-Ho”, kas zīmēta 1924.gadā.

„Aleksandras Beļcovas karikatūra zīmēta par deputātu, kura vārds šodien nevienam neko neizsaka, bet tolaik šīs karikatūras publicēšana beidzās ar skandālu,” stāsta Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja vadītāja Nataļja Jevsejeva. Viņa ir izstādes „Portrets ar smaidu. Šarži un karikatūras Latvijā. 20.gadsimts” kuratore.

„Stāsts bija tāds, ka šis deputāts šajā karikatūrā, un klāt bija neliels feļetons, kurā  bija izsmiets un apvainots naudas līdzekļu, kurus vāca labdarības mērķim, piesavināšanā. Beļcova viņu zīmē ar vaļēju muti, un tajā ir zelta zobi, un paraksts, ka viņš par to naudu sev ielicis zelta zobus. Deputāts iesūdzējis tiesā Beļcovu. Šī karikatūra bija publicēta žurnālā „Ho - Ho”, un sodu džentlmeniski izcieta žurnāla redaktors Sigismunds Vidbergs,” atklāj Nataļja Jevsejeva.

Jebkura portreta pamatā ir šaržs - tā teicis izcilais portretists Jānis Roberts Tillbergs. Karikatūrā un šaržā mākslinieki portretējamā cilvēkā tver būtiskāko un raksturīgāko.

Vērienīgā izstāde „Portrets Latvijā. 20.gadsimts” ir atvērta un skatāma trijās izstāžu vietās. Izstādes sadaļa Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā veltīta tieši karikatūrai, saržam un mākslinieku - karikatūristu darbībai simt gados.

Kā zināms, karikatūras izplatība un attīstība cieši saistīta ar drukas tehnikas pilnveidošanu un periodisko izdevumu skaita pieaugumu. Latvijā karikatūras „zelta laikmets” iestājās 20.gadismta sākumā.

„Portrets 20.gadsimtā, šis žanrs piedzīvoja milzīgas pārmaiņas, bet karikatūru šīs pārmaiņas skar mazāk, jo karikatūristi palika piesaistīti realitātei. Šaržs paliek šaržs tikai tad, ja modelis ir atpazīstams, tomēr stilistiski izmaiņas vērojamas visā gadsimta garumā. Aiz katras karikatūras ir stāsts par tā laika situāciju, kas tolaik sabiedrībai likās jautrs un smieklīgs, un kā mākslinieki reaģēja uz šiem notikumiem, kuras personas izvēlētas kariķēšanai un kāpēc. Tas viss būtiski papildina un veido tādu īpašu kontekstu visam šim stāstam par 20.gadsimta portretu,” skaidro Nataļja Jevsejeva.

A.Beļcova vispār neinteresējās par politiku, zīmēja sižetus un personas, saņemot uzdevumus no redakcijas. Un žurnāla „Ho - Ho” redakcijā bija Valdis Grēviņš, citi rakstnieki, arī daži mākslinieki, piemēram, R.Suta rakstījis īsus feļetonus un parakstus zīmējumiem.  Bet Beļcova bija savam uzdevumam pievērsusies ļoti profesionāli, viņa gāja, piemēram, uz Saeimu, zīmēja no dabas šos cilvēkus un pēc tam pārveidoja šaržos.

Vispār saikne ar portretu ir būtiska, šajā gadījumā var citēt Jāni Robertu Tillbergu, izcilu portretistu, viņš savulaik teicis: „ Jebkura portreta pamatā ir šaržs. Tas palīdz māksliniekam atsegt modeļa kaut kādas rakstura īpašības, kuras portretā uzreiz bez šarža nebūtu redzamas..”

Nav brīnums, ka izcili karikatūristi ir tieši portretisti, kuri daudz veidojuši portretus, jau minētais Tillbergs, Beļcova, Padegs, piemēram. K.Padega  gadījumā interesanti, ka viņa gleznotie portreti, arī grafiskie portreti reizēm atgādina kariķētus tēlus un otrādi.

Paraksti pie karikatūras: Asars sauca pie atbildības mūsu redaktoru S. Vidbergu un līdzstrādnieci A. Beļcovu par mūsu žurnālā ievietotu karikatūru. Tiesā Asars atzinās, ka par aģitācijas braucieniem par labu vācu-latvju reakcionārajam ierosinājumam baznīcas lietā viņš saņēmis atlīdzību no draudzes mācītājiem iz Ev.-lut. Draudzēs savāktām zumām.

P“Ho-Ho” uz Asaru: “Jaunskungs, neplēšat tik platu muti, nu tak atkal redzams, ar kādu zeltu jums tie caurie zobi plombēti!””