Sejas izteiksme: Fotogrāfa Gunāra Bindes uzņemtais režisora Eduarda Smiļģa portrets

Ciklā "Sejas izteiksme. Desmit pagājušā gadsimta spilgtākie portreti Latvijas mākslā" stāsts par fotogrāfa Gunāra Bindes 1965.gadā uzņemto leģendāro režisora Eduarda Smiļģa portretu, kas tapis pusgadu pirms viņa aiziešanas mūžībā. Stāsta mākslas zinātniece Laima Slava.

„Mēs atceramies, ka šī portreta paliekas stāv uz Jaunā Rīgas teātra vecās ēkas sienas, kur tas arī paliks un tiks atjaunots,” atgādina mākslas zinātniece Laima Slava, kuras atbildībā izstādē „Portrets Latvijā” ir Latvijas fotogrāfija 20.gadsimta otrajā pusē.

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atvērta grandioza portreru izstāde, kas piedāvā Latvijas mākslinieku spilgtāko portretu izlasi vesela gadsimta griezumā. Trīs izstāžu zālēs varat skatīt vairāk nekā tūkstoti eksponātu – glezniecību, grafiku, tēlniecību, fotogrāfiju, objektus, video darbus un instalācijas. Bet Latvijas Radio turpina iepazīstināt jūs ar desmit portretu izlasi, kas simboliski raksturo Latvijas mākslu cauri desmitgadēm.

„Šim portretam ir ļoti svarīga vēsture. Publiski tā esamība izskanēja 1965.gadā, kad portrets ieguva galveno balvu izstādē Buenosairesā, salona mākslas fotogrāfijas jomā, un ar šo ziņu pēkšņi bija pilnas visas avīzes. Tas bija tiešām pārsteigums, jo, iedomājieties paši, 1965.gads!” Bindes slavenās fotogrāfijas pirmos panākumus atceras Laima Slava.

Kādēļ tā uzrunāja Buenosairesas fotogrāfijas ekspertus? „Tā ir ļoti izteiksmīga fotogrāfija,” saka mākslas zinātniece. „Tas tiešām ir mēģinājums pateikt kaut ko par cilvēka temperamentu, par viņa vērienu. Tas nav tāds sastindzis, reprezentatīvs portrets. Šeit ir redzams tieši tas cilvēciskais,” viņa uzsver.

Fotogrāfija tapusi gadu pirms Smiļģa aiziešanas mūžībā. „Apzinoties cilvēka norieta traģēdiju, kurš vienmēr ir bijis valdnieks uz skatuves, bet nupat ir pienācis brīdis, kad tu vairs tik spēcīgs nejūties… Un taisni šī traģika kopā ar raksturu un temperamentu, manuprāt, veido šī portreta stiprās puses,” raksturo Laima Slava.

Starp citu, pats Eduards Smiļģis par šo fotogrāfiju un abu mākslinieku īstenoto provokāciju nebūt nebija sajūsmā. Kad Latvijas presē izplatījās ziņas par fotogrāfijai piešķirto zelta medaļu Buenosairesā un Binde žurnālistiem atklāti pastāstīja, kā šis foto tapis, Smiļģa reakcija bijusi skaudra.

„Smiļģis bija izlasījis avīzē, ka kaut kādi šmurguļaini puišeļi ir atnākuši un viņu, lielo Staļina, Ļeņina un visādu citu ordeņu kavalieri, esam izprovocējuši, un viņam tas ķērās pie sirds. Bet mēs jau to nezinājām. Un, kad tuvojās jaunais gads, mēs devāmies ar lielāka formāta šo bildi pie viņa, ko uzdāvināt un pateikties. Bet viņš bija slims, gulēja gultā, istabā bija auksti, lielo namu viņš nevarēja apkurināt… Atnācām, sasveicinājāmies, viņš pacēla galvu un teica: „Ak tā, atnācāt mani izprovocēt!” Man tūlīt rokas nolaidās, jo pēc tik tiešiem vārdiem vairs nekādu jūsmīgu runu nevarēja būt,” stāstījis Binde.