"Zemeņu āboliņu ir aprakstījis zviedru botāniķis Kārlis Linnejs jau 1753. gadā, bet Latvijas florā tas pirmo reizi pieminēts jau 1784. gadā, tiesa bez atradnes. Šim augam arī ir āboliņam raksturīgā ziedkopa un lapa, kas sastāv no trīs lapiņām, iepazīstina botāniķe Ieva Roze.

"Tas ir daudzgadīgs augs, ap 10 līdz 30 cm augstumā no zemes. Vainaga krāsa ir no maigi rozā līdz sārtam. To sauc par zemeņu āboliņu, jo ziedkopas galviņa ir līdzīga zemenei, bet citi saka, ka pēc zemenes izskatās tieši augļu kopa. Augļa laikā, kad vainags katram ziediņam ir nokritis, tad rozā kauss uzpūšas un uz tā ir daudz matiņu. Tajā apaļajā pūkainajā kausā, savukārt ir noslēpta maza pāksts ar vienu vai divām sēklām un šie kausi, ja tā galviņa nolūzt, tad tā pa ūdeni var aizpeldēt uz citu vietu. Tas darbojas, kā tāda auga izplatības laiviņa."

Latvijā šis augs lielākoties atrodams Jūrmalas pļavās un mūsu lagūnu ezeru palieņu pļavās. Pārsvarā ap Liepājas ezeru, apkārt Rīgai un Salacgrīvas, Ainažu apkārtnē. Senākos datos minēts, ka šis augs ir arī pie Daugavpils, Daugavas ielejā un ilgi to uzskatīja par tādu vēsturisku faktu un īsti nevarēja saprast, kāpēc tādā vietā bijusi atradne. Taču 2016. gadā tas tiešām atkal atrasts Daugavpilī un tas ir īpatnēji, jo tas ir tālu no piejūras teritorijām. Taču kopumā šai sugai ir plašs izplatības areāls teju visā Eiropā, Kaukāzā, Rietumsibīrijā, Vidusāzijā un Ziemeļāfrikā. Tur šī izplatība nav nemaz tik izteikti iezīmēta gar jūru, bet pie mums ir pieņemts uzskatīts, ka zemeņu āboliņš aug iesāļajās augsnēs. Taču ir izpētīts, ka šis āboliņš piecieš to sāļumu, bet nav teikts, ka viņam ļoti patīk.

Zemeņu āboliņš ir Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā un izskatās, ka tas būs jāaizsargā joprojām. Tā nekad nav bijusi un nebūs suga ar masveida izplatību Latvijā, jo tai ir specifiska dzīvotne. Tomēr tās izplatību šobrīd ietekmē tas, ka Latvijā sarūk dabisko pļavu platības, kur nepieciešama pļaušana vai noganīšana, jo nav jau vairs tās mazās saimniecības, kur saimnieki nopļauj vai nogana ezera maliņu.