Neskatoties uz ilgstošiem epidemiologu un ārstu aicinājumiem vakcinēties pret Covid-19, joprojām liels iedzīvotāju skaits to nedara. Tiesa gan medicīnas nozares aicinājumu ignorēšana sabiedrībā nav reta parādība. Piemēram, šogad ir visu laiku zemākais krūts vēža skrīninga aktivitātes rādītājs, to veikušas ap 30% sieviešu. Kas ir indivīda veselībpratība, kāda tajā ir veselības izglītības un nozares komunikācijas loma, plašāk  intervijā ar Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras docenti Inesi Stars.

Jūs rakstījāt disertāciju, par pusaudžu veselībpratības konceptu izglītībā. Pastāstiet par šo jēdzienu – veselībpratība. Ko tas nozīmē?

Inese Stars: Tās ir cilvēku spējas rīkoties ar veselības informāciju. Mums ir jābūt zinošiem, kur meklēt un piekļūt šai veselības informācijām. Reizēm tā informācija pati "nāk virsū", kā tas ir šobrīd covid situācijā, bet ir situācijas, kas ir sarežģītākas un individuālas pacientiem, kur viņiem pašiem kaut kas jāatrod. Tāpat ir jāsaprot informāciju, piemēram, vai tas, ko ārsts man ir teicis, vai es to pareizi sapratu. Tāpat mūsdienās ļoti būtiska lieta ir spēja izvērtēt veselības informācijas drošību un uzticamību. Šim ir ļoti liela saikne ar medijpratību. Arī komunicēt ir jāprot veselībpratības ietvaros – jautāt par visām lietām, kas ir neskaidras saistībā ar veselību. Savukārt pēdējais ir arī izmantot visu šo veselības informāciju.

Kurā brīdī indivīdam veidojas šī izpratne par veselībpratību?

Inese Stars: Veselībpratību nekad nav par agru sākt trenēt. Tā veidojas ļoti agrā bērnībā. Tad, kad bērnam vaicājam par to, vai nomazgātas rokas, vai iztīrīti zobi, viņš saņem informāciju par higiēnu. Pirmkārt tā ir ģimene, kur cilvēks iegūst sākotnējo informāciju, tāpēc liela loma pašu vecāku veselībpratībai. Tālāk tas ir bērnu dārzs un tad nāk skola, kā viens no kritiskiem punktiem veselībpratības veidošanā. Un tā nav tikai veselības mācība, bet skola ar visu savu vidi.