Kā lielisku dāvanu visiem Latvijas bērniem, kuri iemīļojuši pasakas, "Amigo iniciatīva laimīgām ģimenēm" kopā ar rakstnieci Ievu Samausku izlolojusi pasaku par ģimenes attiecībām "Labākā dāvana".

Pasakā par mazo Rasu no Mežpureņu mājām sirsnīgā valodā izstāstītas atziņas, kas iegūtas jau divus gadus pēc kārtas veiktajā Latvijas iedzīvotāju laimes un ģimenes tradīciju mērījumā "Amigo Laimes indekss". Lai arī pasaciņa adresēta mazajiem lasītājiem un tiem, kuri pasakas pagaidām vēl tikai klausās, tā būs interesanta un noderīga arī viņu vecākiem.

Grāmatā atjautīgi apspēlētas idejas, kā ģimenē veidot mīlestības pilnas attiecības, kā izprast bērnu rīcības iemeslus un kā risināt domstarpības bez dusmām un bāršanās.

"Šo laiku bieži raksturo vārdi – steiga, vientulība, atsvešinātība, un diemžēl tie nav sveši arī bērniem. Mani uzrunāja aicinājums radīt darbu, kur no tā visa varētu būt brīvs. Būtībā izaicinājums bija radīt brīnumpasaku, kurai iespējams noticēt. Tautas pasakās brīnumi ir visi pasaku tēli – rūķīši, raganas, nez no kurienes radušies vecīši un vecenītes, kuri piepilda vēlēšanās. Šajā pasakā tas brīnums ir attiecības un mīlestības saites, kuras vieno ģimenes locekļus. Un labā ziņa visiem, kas šo grāmatu lasīs, – šis brīnums ir iespējams un piedzīvojams ikvienam arī šodien," stāsta grāmatas autore, rakstniece un dzejniece Ieva Samauska.

1. vakars. Rasa-glābēja, ziņkārīgais Olle un Lielais Noslēpums

"Lūdzu, izdari tā, ka  mēs visi esam laimīgi – es, māsa un brālis, mamma, tētis, vecmāmiņa un arī vectētiņš,” čukst mazā Rasa. Olle saka – ja tā dara, vēlēšanās piepildās. Īpaši tad, ja to dara tieši pusdienlaikā, tieši šajā vietā un ja ļoti, ļoti vēlas to, ko lūdz. Drusku nogaidījusi, Rasa atver acis. Skatās apkārt, bet nekas neliecina, ka te bijusi burvju feja. Tas pats Olle taču saka – ezermalā tās čumot un mudžot! Nekā nebija! Čab tikai sausās niedres, netālu suņuks Bims aizrautīgi rok smiltis, bet citādi nemana ne dzīvu dvēseli.

Piepeši meitenītes skatiens apstājas pie kaut kā kustīga, ko nes ezera straume. Cepure? Nē! Tā ir ligzdiņa! Un tajā atrodas ola. Kā tā te uzradusies? Nesen vectētiņš gan stāstījis par krokodiliem – gariem purniem, astēm, asiem zobiem, un tie piedzimstot tieši no olas. Pat ja tā, tad olā tas vēl šobrīd mazs un bezpalīdzīgi vientuļš, tik atkarīgs no aukstās straumes! Viņš jāglābj! Ar nolauztu niedri meitenīte lūko ligzdiņu izglābt. Pietrūkst vien neliela sprīža… Te pēkšņi straume nāk palīgā, un pastumj ligzdu tieši uz Rasas pusi.

Oliņa ir gaišzilā krāsā, un, pat ja tur ir krokodils, viņam šobrīd vajag palīdzību – siltumu un aizsardzību. Uzmanīgi sargādama guvumu savā azotē, Rasa steidz uz Mežpureņu pusi.

Piepeši kā no gaisa meitenes priekšā uzrodas Olle – ģērbies adītā džemperī, garā vestē un brūnās biksēs. Zēna kājas ieautas zābakos, galvā – cepure, bet aiz jostas – nazītis ar koka spalu. Viņš Rasu tīri vai izspiegojis!

Ar Olli tīrais posts – kopā ar abām māsām zēns dzīvo netālu no lielā strauta. Sūnaiši ir Mežpureņu tuvākie kaimiņi, bet neteiksim, ka paši draudzīgākie. Sūnaiši ir drausssmīgi ķildīgi. Turklāt viņi ķildojas ne tikai savā starpā, bet ar ikvienu, ko satiek savā ceļā.

"Ķildīgums nav pati labākā īpašība – no tā vajadzēja tikt vaļā tāpat kā no kārpām un utīm, ja tādas nejauši uzrodas,” saka Rasas māmiņa. Diemžēl Sūnaiši tā nedomā, un ar savu ķildīgumu gluži labi sadzīvo. Jo viņiem laikam šķiet, ka utis un kārpas ir laba lieta.

Olle par varītēm grib zināt, kas Rasai paslēpts azotē. Brīdī, kad Olles roka teju pieskaras oliņai, Rasa atceras zēna briesmīgās bailes no vardēm un saka, ka tur esot paslēpta skaista, zaļa vardīte. "Vē! Varde! Sīka vienība! Lūk, mans tētis noķēris roņu mazuli – kad atnāksi ciemos, parādīšu!”

Rasa tincina Olli, kāpēc viņi paņēmuši ronēnu - varbūt viņa māmiņa tagad par to ļoti skumst? "Kāda man tur bēda! Roņiem ir silts kažoks, un man tiks jauna veste,” atcērt Olle. Viņš nudien māk nokaitināt. Tad jau tiešām labāk būtu paciest kārpas…

Bet ko nu darīt ar Lielo Noslēpumu? Rasa nezina, ko par viņas atradumu teiks mamma un tētis. Un varbūt arī oliņai ir mamma, kura raud un pārdzīvo, kur pazudusi viņas mazulīte? Oliņu ietinusi cimdiņā un mīkstā kazas vilnas lakatā, Rasa prāto, kur noslēpt silto vīstokli… Šis noslēpums patiesi ir ļoti, ļoti liels, ar kuru pagaidām meitene vēl nedomā dalīties ar kādu citu – pat mīļo vecmāmiņu…