Bijušās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) aģentūras kartotēkas jeb tā dēvēto “čekas maisu” publicēšana sociālajos tīklos izraisījušas dažādas ļaužu pārdomas. Šoreiz raidījumā daži no kartotēkā iekļautajiem latgaliešiem ir piekrituši atklāt savu stāstu. Studijā Andris Eriņš un Jānis Elksnis. Ar pseidonīmu “Liepa” VDK aģentūras kartotēkā atrastais Latgales kultūras darbinieks, mūziķis Andris Eriņš sevi sauc par “dubultaģentu”, jo patiesībā 1979. gadā VDK struktūrā tika iefiltrēts, lai pret tā laika varu vērstiem disidentiem ziņotu, par kādiem cilvēkiem tiek vākta informācija. Savukārt Latgales Kultūras centra izdevniecības ilggadējais vadītājs Jānis Elksnis aģentūras kartotēkā varējis nokļūt, jo tolaik strādājis arodskolā, par kuras skolēniem regulāri tika pieprasīta informācija.

Klausies viņu un arī "čekas maisu" pētnieku redzējumu.

Te diskusija noskatāma arī video versijā:

Andris Eriņš, kurš savervēts ticis 24 gadu vecumā, neslēpj, "Sākums tai visai sadarbībai, tai isatajai sadarbībai, un vārdu “īstajai” es pasvītroju, sākās 1977.gada 30 novembrī, kad manā vārda dienā tehnikumā mani pasauca, ka mani gaida kāds vīrietis. Stādījās priekšā, parādīja tēva vēstuli. Tad bija garāka saruna. Pateica uzreiz savus īstos nolūkus pateica, ka tomēr ir kaut kāda liela varbūtība, ka man vajadzēs daudz un nopietni darboties pret padomju varu, arī informēt ārzemes. Man pateica – es zinu, ka tevi agri vai vēlu meklēs viens čekas virsnieks. Man ieteica – esi aktīvs, esi tāds uz robežas ar pretpadomju darbībām, jo tad uzreiz tevi pamanīs, par tevi interesēsies. Un tā arī notika.” Andris Eriņš atklāj, ka pēc tehnikuma beigšanas aktīvi darbojies kultūras jomā, taisījis teātra dienas ar Imanta Kalniņa dziesmām, izveidojis aktīvu jauniešu klubiņu. “Un tā pienāca tas 1979. gads. Mani uzaicināja uz pasu daļu ierasties Rēzeknes milicijā. Tad mani aizveda, kā es sapratu uz VDK, jau viens virsnieks, kuru es neatceros un nezinu kā viņu sauca, bet viņš mani sāka audzināt pus krieviski pus latviski par manu darbību, un tad ienāca kabinetā virsnieks X. Uzvārdus es šobrīd neteikšu. Un viņš tad stādījās priekšā, ka labi pazinis manu tēvu, bijuši kaimiņi.

Es tad sapratu, ka man jāpilda “rezidenta” norādījumi – piekrist. Man jāpiekrīt. Jo vajag daudz informācijas no VDK aprindām, uzzināt par kādiem par konkrēti cilvēkiem interesējās.”

Savukārt Jāni Elksni, spriežot pēc kartotēkā publicētās informācijas, VDK struktūras savervēja 1965. gadā, 32 gadu vecumā, piešķirot pseidonīmu “Ivanov”.

“Redziet tādas vervēšanas faktiski nebija. Mani izsauca uz kara komisariātu un teica, ka vajadzētu ziņot par skolēniem. Būtībā runa bija par arodskolu, kurā es tolaik strādāju.

Faktiski ziņošana jau notika par tiem skolēniem, par kuriem prasīja, jo acīmredzot daži skolēni bija kādos sarīkojumos vai kur citur uzvedušies pretvalstiski. Tad pamatā, ja tie bija manas grupas, kur es biju audzinātājs, vajadzēja man pašam uzrakstīt skolēna raksturojumu un izrakstīt sekmju lapu. Ja tie nebija mani skolēni, tad es prasīju klases audzinātājam vai meistaram lai izraksta sekmju lapu. Bet es neatceros nevienu gadījumu, kad kāds būtu sodīts. Protams, ar viņiem droši vien strādāja drošības komiteja, bet man jau viņi arī nepateica kāpēc prasa, kādā sakarā,” tā pats Jānis Elksnis.