Drēgnā novembra vakarā viņa organizē svecīšu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, lai pieminētu 1941. gadā Rumbulā nošautos ebrejus un parādītu, ka tie bija mūsu cilvēki, savējie. Nākamajā dienā nonāk saulainajā Jeruzalemē, kas jau pēc brīža nokļūst pasaules uzmanības centrā. Šīs dienas raidījuma varone - Žaņa Lipkes memoriāla vadītāja Lolita Tomsone - ikdienā pārsvarā satiekama savā darbavietā, taču nereti viņas vārds saistās ar dažādām sociālām aktivitātēm. Viņa rīko jau minēto piemiņas pasākumu pie Brīvības pieminekļa Rumbulā nogalinātajiem ebrejiem, viņa sargā Pērnavas ielas kastaņkokus, iestājas par sieviešu tiesībām. Viņa nebaidās paust savu viedokli skaļi, pat, ja to pavada dusmīgu interneta komentāru jūgs.  

Pierakstus dienasgrāmatā Lolita veidojusi dažādos veidos. Daļa rakstīti word dokumentā, citi ieraksti tapuši sociālajā tīklā Facebook, bet viena diena pierakstīta blociņā ar zīmuli un līdzās pierakstītajiem vārdiem arī ieskicētas ilustrācijas – bulbuļš ar dzelteno dibenu un dievnamu jumti.

Šo nedēļu Lolita pavadīja ar vienu kāju drēgnajā un rudenīgajā Rīgā, ar otru – saulainajā un siltajā Jeruzalemē. Arī viņas Facebook lapa pirmo nedēļas pusi dzīvo melnbaltās un tumšās krāsās, bet otro – košās, sulīgās fotogrāfijās ar Jeruzalemes skatiem un austrumnieciskiem ēdieniem. Tieši sociālais tīkls kļuvis par vietu, kur Lolita ikdienā pieraksta pārdomas, uztraukumus vai vienkārši padalās ar piedzīvoto un interesanto. Arī šīs dienasgrāmatas tapšana tiek atzīmēta ar ierakstu Facebook un fotogrāfiju no Doma laukuma Ziemassvētku tirdziņa.

Pirmdiena

Ieraksts dienasgrāmatā. Man mājās jau gadu glabājas trīs melni līķu maisi ar Rumbulas piemiņas svecēm, tās bija līdz pusei izdegušas, Rīgas dome visu lika līdz pusnaktij, kā pelnrušķēm, novākt. Sveces pažēloju, neizmetu, lai turpina degt pēc gada. Nav gluži „zero waste”, bet cilvēki tās aizdedza ar domu pieminēt savus līdzcilvēkus un kaimiņus. Šogad ceturtdienas vakarā jānes atkal.

Pirms gada pirmo reizi pie Brīvības pieminekļa rīkoji piemiņas pasākumu. Kāda bija reakcija no ebreju kopienas? Ko viņi teica par to, ka latvieši iet pie Brīvības pieminekļa, kas mums ir tāda kā svētvieta, nolikt svecītes un pieminēt to, kas šeit notika holokausta laikā?

Jebkas, kas ir saistīts ar holokaustu, Latvijā nav vienkārši vai pašsaprotami. Skaidrs, ka uzreiz ir gan komentāri, gan visādas savdabīgas reakcijas. Bet ar ebreju kopienu bija tā, ka tad, kad mēs ar Kasparu Zelli [vēsturnieks] šo lietu vispār mēģinājām pacelt, es noteikti gribēju runāt ar ebreju kopienu un teikt, ka mēs nerīkojam neko, kas konkurē ar Rumbulu. Jo tās slepkavības bedres, tās ir tur. Bet otra lieta ir

tā apziņa, ka viņi bija Latvijas valsts daļa tapšanas laikā, brīvvalsts laikā, ka tā bija mūsu pašu cilvēku lielākā slepkavība. Pieminēt šos cilvēkus. Un man likās ļoti svarīgi, ka ir tas Brīvības piemineklis.

Mēs gājām pie ebreju kopienas, un skaidrs, ka viņi bija skeptiski. Nu varat mēģināt, bet diez vai tas izdosies, būs vienkārši agresīva reakcija vai kaut kas tāds. Patiesībā nekā tāda nebija. Ne visi var atnākt un nolikt tās sveces, ne visi var pa dienu aizbraukt uz Rumbulu. Atsaucība bija liela. Tas jau nav kā mītiņš, kad sanāk sešos vakarā, nāk jau visu laiku, līdz cikiem mums tur bija atļauts, vienpadsmitiem tās sveces likt, aizdegt un pieskatīt. Tad, kad tas izdevās, protams, kopienas reakcija bija ļoti pozitīva. Bet man pats svarīgākais, ko es arī pieminu tālāk, ko Vestermanis [Marģers] teica, ka mēs esam tā kā tādi pirāti, ka mums ir izdevies kaut kas negaidīts. Jo Eiropas valstīs nav pie valsts galvenajiem pieminekļiem tās sveces. Ir pie tiem īpašajiem pieminekļiem, pie bedrēm…

Kāpēc sagaidīja, ka būs agresija?

Tāpēc, ka tas ir Brīvības piemineklis, kas ir Latvijas sirds uz serde. Un es tur esmu dziedājusi un dejojusi 1991. gada 4. maijā, kad pasludināja neatkarību, gan tur visi ir nākuši uz mītiņiem, tas ir ļoti tāds centrs… (..)

Mums sākumā teica, ka varbūt vajag kādu plakātu, lai saprastu, kas tur ir, es teicu nē, ja cilvēkam interesēs, pienāks klāt un pajautās. Tāpēc tur ir vienkārši tās sveču rindas un viss. To reakciju es gaidīju, jo es esmu Latvijā no 2013. gada un, man liekas, ka ļoti bieži daļai sabiedrības komentāros „Apollo” un „Delfos” pat rakstos, kas nevienā acī nav saistīti ar ebrejiem, kāds septītais vai desmitais komentārs teiks, ka vienalga viņi pie visa ir vainīgi.

Tu paturēji svecītes no pagājušā gada… Bija kaut kāds īpašs iemesls, kāpēc negribēji mest ārā?

Man šito arī Izraēlā draugi prasīja, un es teicu, ka es gadu dzīvoju ar tām svecēm. Nu tā kā latviešiem – sveces atnes uz kapiem, noliek svecīšu vakarā, viņas izdeg un neviens viņas neaiztiek. Un patiesībā ebrejiem tā saucamā ner-nešemā, kas ir svece, kas deg 24 stundas mirušo piemiņai. Nepiemērota Latvijas klimatam, jo viņai nav vāciņa. Un tā arī tiek atstāta, lai izdeg tai aizgājušajai dvēselei par godu. Un cilvēki bija atnesuši brīnišķīgas sveces, stikla, sarkanas, lielas, un viņas bija padegušas cik? No kādiem pieciem, sešiem līdz vienpadsmitiem. Un tie, kas nāca vēlāk, tiem vēl mazāk. Un mēs nevarējām.

Mums iestājās tāds latviskais praktiskums – nu kā var tādas sveces izmest ārā? Protams, mēs viņas salikām kastēs un maisos, un es teicu, ka uzliksim nākamgad atkal, lai turpina degt. Savā ziņā liekas, ka tas cilvēks ir aizdedzinājis to sveci ar domu, ar piemiņu.

Bija cilvēki, kas raudāja, domāja, dalījās un tu redzi, kad stāvi pie tā Brīvības pieminekļa, kāda ir tā cilvēku reakcija, tāpēc man arī gribējās viņas pasargāt līdz nākamajam gadam.

Otrdiena

Ieraksts dienasgrāmatā. Man pie mājas ir puķveikals, skatlogā stāv vientuļš liels kaktuss. Jau pusgadu nīkst viens pats, atvaļinājumu laikā veikalā vispār nebija nevienas puķes, tikai nogurušais vienpatis. Bet man viens kaktuss jau ir. Kaktuss maksā baigo piķi - 8,80 EUR. Turklāt man uz palodzes jau ir kaktusu sīkaļa no Tartu botāniskā dārza. Tur sukulentu mājā bija kaudzē uz grīdas sakrituši sīki kaktusu bērni. Tieši pirms stundas biju noslīcinājusi muzejā telefonu un gāju pie kaktusiem pārdomāt dzīvi. Vienu apkaltušo bumbuli ar saknītēm iecēlu tukšā ūdens pudelē un tas joprojām ir ar mani.

Tāda sajūta, ka tu joprojām ej pie tā kaktusa pārdomāt dzīvi, arī pie tā vientuļā…

Es tur eju pīpēt pie loga. Tas kaktuss tur joprojām dzīvo viens pats un tad es pīpēju, skatos uz viņu un domāju. Nevar visus kaktusus un sukulentus atnest mājās. Viena palodze ir aizņemta, man baloži dzīvo uz palodzes un nevar par botānisko dārzu mājās pārvērsties. Bet es tā skatos, varbūt man nāksies pašai sev – man  dzimšanas diena ir otrajos Ziemassvētkos – es varētu pati sev to kaktusu uzdāvināt.

Trešdiena

Ieraksts dienasgrāmatā. Es cerēju, ka kopā būs 25 000 sveces, katrai dvēselei viena. Izrādījās Latvijas cilvēku sanestās sveces ik katru jāaizdedzina simtiem reižu skarbajā novembra vējā.

Atnāca arī Marģers Vestermanis, nolika savu sveci, pateica svarīgāko un viens pats aizgāja uz tramvaju.

Ko sacīja Marģers Vestermanis?

Viņš pateica, ka mēs esam kā pirāti, ka esam dabūjuši to gatavu, ka šīs piemiņas sveces tiek noliktas pie Brīvības pieminekļa. Viņš teica: „Jo mēs visi esam latvieši, Latvijas daļa.” Viņš atmeta ar roku un teica, ka mēs paši nemaz nesaprotam, ko mēs esam izdarījuši.

Pagājušogad viņš bija, atnesa mazu svecīti, un es teicu, ka neticēju, ka viņš atnāks, tomēr gadi, un šogad viņš teica, ka kaut četrrāpus, bet atnākšu, kā tā var padomāt, ka viņš neatnāks. Un tu zini, ka viņam Rumbulā ģimene ir nogalināta, brālis Biķerniekos un viņš ir izdzīvojis pateicoties arī Latvijas ļaužu labvēlībai Kurzemē 1943./44.gadā. Un tā attieksme viņam ir savādāka, un man likās ļoti svarīgi, ka cilvēks, kurš tik daudz par to ir rakstījis un domājis, ka arī viņš atnāca. Atnāca arī ebreju kopiena, nerunājot par latviešiem un krieviem, atnāca arī ebreju kopienas daļa, kas nolika sveces un pieminēja to.

Ceturtdiena

ieraksts dienasgrāmatā. Telavivas lidostā ir kaut kāds pusstreiks un mēs stāvam visu krāsu, galvassegu un negulēšanas pakāpju sagurušu cilvēku garā rindā. „Welcome to Israel” virs galvas skan mazliet kā izsmiekls.

Tieši pie lidostas ir dateļu birzs - tur lido putni saukti “bulbul”, tie līksmi vītero un mēs ar Unu piesēžam uz pirmo cigareti. Karsta saule, skudras ēd dateles un visapkārt saldi smaržo. Bulbuļi izrāda savus dzeltenos dibenus. Ivritā šim vārdam ir vēl kāda nozīme- bulbul ir arī “krāniņš”, apgūt putnu vārdus Izraēlas bērnudārzā ir jo īpaši smieklīgi. Bulbuli, man arī nepatīk mans vārds!

Zvanu torņi Jeruzalemes vecpilsētā ir smaili un augsti, bet baznīcu kupoli un mošeju kupoli un māju jumti ir kā krūtis, kuras guļ saulē un pamazām sasilst. Augstākais krūtsgals ir Tabora kalnā, jo pašā virsotnē ir uzcelts karmelītu klosteris.

Ein Karemā ir baznīca, kurā piedzimis Jānis Kristītājs. Piedzimis un slēpts viņš esot kriptā, zem baznīcas. Ja Dievam būtu vannas istaba, tā izskatītos kā šī baznīca – visa zili baltās flīzēs, katra mazliet savādāka, roku darbs. Šķiet, kur vienas izbeidzās, atstiepa nākamo kasti un tikai mūrēja uz sienām. Pat Dievs zina, ka ar celtniekiem ir bezjēgā strīdēties.

Blakus var nopirkt dievišķu kafiju, kas pēc negulētas nakts šķiet svētību un debesu gudrība.

Kāpēc tu saki bulbulim, ka tev nepatīk tavs vārds?

Pirmkārt, kamēr tu dzīvo Latvijā un tev ir saskare ar „Lolitas brīnumputniem”  un kaut kādām tādām nejēdzībām, viss kārtība. Bet brīdī, kad tu izbrauc uz valsti, kas nav Spānija, kur „Lolita” ir Doloresas mīļvārdiņš, tad Izraēlā tas bija briesmīgi. Tur tā ir vai nu no Nobokova stāsta Lolita jeb mazgadīga prostitūta, vai nu kaut kāds ļoti pavedinošs un ģeķīgs vārds. Mans talmuta skolotājs Pesaks Šindlers atteicās mani saukt par Lolitu, jo nu tā nevar būt, vecāki mani noteikti ienīda, ja viņi man tādu briesmīgu vārdu deva. Viņš mani sauca par Lea, lai vismaz kaut kāds normāls vārds man būtu. Un vēl Izraēlas popkultūrā ir dziesma par Lolitu, tas nozīmē, ka katru reizi, kad tu pasaki, ka tevi sauc Lolita, to dziesmu sāk dziedāt. „Lolita, tu esi skaista sieviete, tev ir potenciāls, bet, lūdzu, neēd vairāk cheezcake” nu aptuveni tādas tās dziesmas pirmās rindiņas. Protams, ka tāpēc es cietu sava vārda dēļ. Bet lielākajai daļai draugu tā pat tas vārds šķita par garu, viņi mani sauca par Loli un tā arī tas turpinājās līdz es atbraucu uz Latviju un tagad man ir vienkārši normāls vārds.

Šo dienu tu esi pierakstījusi blociņā. Ar ilustrācijām. Vai tas ir blociņš, kur tu ik pa laikam kaut ko pieraksti, vai vienkārši blociņš, kas bija pa rokai?

Pirmkārt, blociņš, kas vienkārši bija pa rokai, bet es tur pierakstīju vis kaut ko – autobusu sarakstus, e-pastus. Jo es izlēmu, ka man ir tikai viena atvaļinājuma nedēļa, un domāju, ja paņemšu datoru, būs darbs, būs jāiet kaut kur apsēsties kafejnīcā un strādāt. Jo telefonā bakstīties tomēr nav tik ērti. Un tāpēc es domāju, ja man būs, kas rakstāms, rakstīšu blociņā vai telefonā. Un, ja ir blociņš, tad jau var arī kaut ko uzzīmēt. Un visas tās mošejas un kupoli, Jeruzalemē, ja tu uzkāp uz viena jumta, tu redzi visus citus, un viņi, protams, atšķiras no mūsu vecpilsētas.

Bet par to Tabora kalnu, kur cilvēki brauc svētceļojumos, tas kalns ir tāds līdzens, kā tāda krūts un uz paša gala tas Karmelītu klosteris. Un viens gids vienreiz teica, ka „sī ir mūsu erotiskākā svētā ainava”. Tas kalns ir brīnišķīgs, tur tiešām ir vērts aizbraukt, ja ir laiks un sīka vaļa. 

Piektdiena

Ieraksts dienasgrāmatā. Jeruzalemē mēdz būt katrai svētlietai divas svētvietas – sv. Marija aizmiga un tika uzņemta debesīs gan Eļļas kalnā, kur tagad ir grieķu un armēņu baznīca, gan Dormiciona baznīcā, kur tagad apmetušies vācu katoļi. Tāpat arī pēdējā Vakarēdiena vieta – viena ir blakus ķēniņa Dāvida kapam, otra pie sīriešu mūkiem apustuļa Marka mājā. To sargā sīriešu sieviete, kura nolasa Tēvreizi aramiešu valodā un paskaidro, ka tā ir vistuvākā versija valodai, kurā runāja Jēzus. Viņu bīskapam lūgšanu laikā ir sarkanas ar zelta diegiem izšūtas čības un dievkalpojuma laikā draudze stāv visai tuvu blakus, neliela kopiena, kura tagad izkaisīta pa visu pasauli, jo lielākā daļa sīriešu baznīcu un klosteru Irākā ir iznīcināti. Turpat pāris sieviņas tin lielā bļodā vīnogu lapās rīsus ar gaļu un garšvielām.

Tāda baznīca – bez valsts, ar savu valodu, kuru satur kopā tradīcija, virtuve un draudze. Viņus sargā Dievmātes ikona, kuru gleznojis evaņģēlists Lūka. Turpat blakus kastē guļ sapildītas pudelītes, kur iekšpusē dus Marikas ikona satīta kā tramvaja biļete, caurspīdīga un eļļas pievilgusi. Nav dārgi, maksā tikai vienu dolāru.

Visi pieraksti dienasgrāmatās no Jeruzalemes tev saistās ar reliģiju, ar dievnamiem. Kāda ir reliģijas, ticības nozīme tavā dzīvē?

Es aizbraucu uz Jeruzalemi dzīvot 1999. gadā kā ticīgs cilvēks, pareizticīgā. Man tas viss likās diez gan saprotami. Bet tāda latviešu pareizticības, krievu pareizticības versija, kāda mums šeit pastāv, protams, Jeruzalemē ir tikai tad, ja tu ej krievu pareizticīgo rajonu, tur to vari dabūt. Visur citur tradīcijas ir savādākas. Dziedājumi, tērpi, rituāli – tas viss ir daudz savādāk. Pareizticīgo baznīcai līdzās ir armēņu, ēģiptiešu, sīriešu baznīcas, kuras visas ir ļoti pamanāmas, jo paralēli kalpo dievkalpojumus Kristus kapā. Tur ir tā, ka paej tuvāk grieķiem, dzirdi viņus, tad aizej līdz koptiem un dzirdi viņu tādu vienbalsīgu dziedāšanu. Un tur pat, protams, ir katoļi ar ērģelēm un, kad viņi sāk spēlēt, tad viņi „pāršauj” visus.

Man liekas, ka tieši tas, ka tur ticību tik daudz, un to tradīciju tik daudz, tur vēl ir musulmaņi, neliela sufiju kopiena, kuri tā meditatīvi dzied, viņi saka „visi domā, ka mums ir jādejo, bet mēs nedejojam” un viņi dzied. Man šķiet, ka tas reliģijas jautājums ir ļoti sarežģīts.

Kad es tur dzīvoju, man cilvēki lūdza nolikt svecītes un palūgties, un es gāju un darīju, arī tagad to daru.

Bet par personīgo ticību – varbūt tieši pateicoties tam Jeruzalemes mazliet šizofrēniskajam ārprātam, kas tur notiek, ka vienā vietā ir tik daudz visa kā un tas viss tik koncentrēts, un jebkurā brīdī tas konflikts var uzliesmot. Tieši kā tas tagad notika. Uz līdzenas vietas. Vakar mēs tur sēdējām, dzērām kafiju, ēdām knafi – tādu sāļu siera desertu, kas ir noteikti jāpamēģina, ja esi Jeruzalemē, nākamā dienā tieši tur, kur mēs sēdējām, ir asaru gāze, cilvēki ir ievainoti, sākas sadursmes. Varbūt tāpēc es pamazām atgāju no ticības.

Tā bija tik dabiska manas dzīves daļa, ka man tagad šķiet jocīgi, ka viņu kaut kā mākslīgi atgūt vai ar varu uzmest kā apmetni īsti nevari. Bija sajūta, ka tuvs cilvēks būtu nomiris, kad tā ticība ir zudusi. Bet ir, protams, mazliet dīvaini teikt, ka es biju Jeruzalemē, svētajā zemē un tur es galīgi pazaudēju ticību.

Sestdiena

ieraksts dienasgrāmatā. Sabata sākums Jeruzalemē nozīmē klusuma iestāšanos, no ielām pazūd mašīnas, nav ne autobusu, ne tramvaja. Pēc dienas karstuma pūš dzestrs vējš. Kaimiņos dzīvo ticīgie jūdi, blakus vesels hasīdu pagalms un tad skan dziesmas un smaržo pēc ceptas vistas un kanēļa. Nahlaota rajonā dzīvo daudz ticīgu hipiju, sievietes sasējušas augstas copes ar daiļiem lakatiem un pat zīdaiņiem ir garas skaistas skropstas kā lellēm.

Tu jau mazliet iezīmēji to, cik sarežģīta ir Jeruzaleme. Kā ir sabata laiku, vai visu reliģiju pārstāvji to ievēro?

Mēs bijām Nahlo, tas ir vecs rajons, viens no pirmajiem, ko cēla ārpus Jeruzalemes sienām. Mozus labā roka, ko Mozus Mantjeforī, bagātnieks, gribēja, lai Jeruzalemē ir veselīgs klimats un kārtīgas mājas, tad viņš tās cēla aiz Jeruzalemes sienām, lai no jūdu kvartāla cilvēki pārvāktos tur. Viņš pat piemaksāja naudu, jo neviens tur negribēja dzīvot – ārpus pilsētas mūra sienām dzīvot bija ļoti bailīgi, jo tur laupītāji un razbainieki bija. Tad viņi ņēma  naudu, dzīvoja ārpusē, bet pa nakti vienalga nakšņoja iekšpusē. Tagad tas ir viens no dārgākajiem rajoniem, tieši pretī vecpilsētai, tas nozīmē, ka tev ir skats uz visu izgaismoto pilsētu, visiem zelta un ne tik zelta kupoliem. Tagad tas rajons ir pārsvarā tādu pārtikušu cilvēku rajons.

Un viens no tiem rajoniem ir pie jūdu tirgus, kur ir atsevišķa gruzīnu daļa, irākiešu daļa, tagad viss, protams, ir sajaucies. Viens no foršākajiem krogiem tur ir vietā, kas saucas „Casino de Paris”, kas ir gruzīnu tirgus, tu vari sēdēt tur, dzert vīnu vai alu pievakarē, apkārt tur joprojām notiek traka tirdzniecība. (..) Un tā ir Rietumu Jeruzaleme un tur sabats iestājas un viss. Visa tā dzīve, kas tur ir bijusi apkārt, viņa ir apstājusies. Cilvēki svētku tērpos iet uz dažādām sinagogām.

Pirmdiena

Ieraksts dienasgrāmatā. Kad esi ceļā tā vien šķiet, ka plānot ir veltīgi. Jeruzalemes vecpilsētas vidū, stāvot uz jumta un vērojot tirgotājus lejā rosāmies, zvana telefons. Rīt notiek Rumbulas piemiņas pasākums netālu no Telavivas, sabrauc Latvijas un Igaunijas ebreji. Man noteikti jāaizbrauc! Tikšanās pie Hercela kalna, tur simtiem zaldātu stiepj galdus, karogus, grāmatas - gatavojas dot zvērestu pie kritušo karavīru kapiem. Tad parādās arī pitas, humuss un tomāti -  vienkāršam piknikam vēlāk. Kopā ar nepazīstamiem sirmgalvjiem gaidu mūsējo autobusu. Viena no baltajām bārdām pieder rabīnam Elijahu Ripsam, kurš padomju Latvijā pašsadedzinājās pie Brīvības pieminekļa, protestējot pret Čehoslovākijas okupāciju. Putniņa filmu par Ripsu “Degošais” rādīja pagājušajā gadā 4. maijā un tas bija nozīmīgs brīdis - Latvijas ebrejs, vienīgais dēls ebreju ģimenē, kuri holokaustā bija zaudējuši visu plašo ģimeni, upurēja sevi, lai cilvēki neklusētu, bet pretotos padomju ikdienas bailēm.

Kā tev šķiet, tās bailes, kurām viņš centās pretoties, joprojām ir dzīvas?

Es savā ideālismā un optimismā teiktu, ka nē. Es teiktu, ka tas ir pārgājis.

(..) Šajā gadījumā, par Ripsu, pretošanās ir viena no svarīgākajām lietām. Mēs runājām autobusā. Es viņam teicu, ka tas ir neaptverami, ka man šķiet, ka viņš pārkāpa pāri tādai baiļu robežai, kas ir ne tikai no sāpēm, ka tu sadedzini sevi, bet vēl pie Brīvības pieminekļa… Viņu izglāba tas, ka tur garām gāja jūrnieki, viņi viņu izvāļāja pa zemi un tās liesmas nodzisa. Uzreiz tur bija klāt čekists, kas viņu „sašņorēja” un aizvāca prom un tajā pašā dienā, man liekas, viņš nonāca psihiatriskajā slimnīcā Sarkandaugavā.

Bet par to pretošanos -  ir  cilvēki, ir režīms un viņam nav skaidrs, kā šajā brīdī pretoties. Protams, ja cilvēkam nepatīk brīnišķīgais padomju režīms un taisnīgā Čehoslovākijas okupācija – viņam vieta ir psihenē. Bet tas, kas notika, viņš teica, ka, pirmkārt, sargs atļāva viņam vienu telefona zvanu, viņš varēja pateikt saviem vecākiem, ka viņš ir Sarkandaugavā, ka viņš ir dzīvs, ka ir noticis, tas kas noticis. Protams, sargu pēc tam atlaida, bet viņš bija gatavs riskēt ar savu darbu, lai šim cilvēkam palīdzētu. Un otra lieta, viņš teica, kad viņš no rīta pamodās, viņam zem spilvena bija saliktas konfektes „Lācītis ķepainītis”. Padomju laikā. Tas nozīmē, ka medmāsas, kas īstenībā neko nevar izdarīt, tas ir viņu atbalsts šim cilvēkam.

Viņš teica, ka visu laiku, kamēr viņš bija Sarkandaugavā, visiem lēja pusglāzi piena, viņam 1mm līdz malai. Tie ir mazi žesti, kuri ir tik ļoti svarīgi. Viņš teica, ka juta atbalstu visu laiku. Ir lielas pretošanās un pašsadedzināšanās pie Brīvības pieminekļa, bet tās mazās lietas - konfektes, piens un telefona zvans, man liekas, ka tie ir tādi piemēri, ka pretoties var mazā, bet nozīmīgā veidā.

Tā pat arī nacistu laikā, ja kādam ebrejam no geto iedeva maizes kukuli, arī tā bija pretošanās…

Jā, mums muzejā ir broša, ko pret maizes gabalu iemainīja ebreju sieviete. Kaut vai tas vien, ka tu devi maizi, tu jau arī riskēji. Vienalga, vai tas bija par brošu vai nebija. Vestermanis vienmēr saka, ka „mēs atceramies katru maizes gabalu un vārītu kartupeli, kas bija atstāts ceļa malā”. Kad konvojā dzina ebrejus, tad viņi varēja kaut ko paņemt. Tas arī, it kā tik vienkārša lieta, bet dažiem cilvēkiem tas nozīmēja dzīvību vai nāvi. Vai viņš ir dabūjis to kartupeli vai maizes gabalu, vai viņš mirst bada nāvi.

Un toreiz tas bija tāds risks to tur atstāt.

Jā. Un cilvēki to darīja. Un riskēja. Johanna Lipke mums muzejā saka, kāpēc viņa to darīja, kāpēc glāba tos ebrejus, viņa saka pavisam tādu vienkāršu lietu – nevarēja noskatīties, ka cilvēki sauc „Maizi! Maizi!”. Un tad viņa saka „Jūs domājat, ka bads ir joki? Bads nav nekādi joki.” Kaut vai pabarot, aiznest kaut kādu putru, vismaz to viņi sākumā varēja darīt. Viņa gan pēc tam tieši tāpat esot metusi maizi, kad Balasta dambī padomju laikā jau bija sadzīti Vācijas zaldāti, jo tie cilvēki arī mira badā. Principā, tas pats risks. Un kaut kas ir tajos vārdos, ka kāds var noskatīties un kāds nevar. Un mēs, par laimi, dzīvojam laikā, kad pat nezinām, kādas būtu tās mūsu izvēles. Mums noteikti gribētos domāt, ka ar maizi mēs noteikti padalītos, bet... Ej nu sazin’.