Andreja Pumpura Lielvārdes muzejā ir skulptūra, kurai ikviens drīkst pieskarties un paglāstīt akmenī kaltas lāča ausis. Šajā ēkā ieklausāmies stāstā par Andreja Pumpura dzīves gaitām esot mērnieka amatā, skaitām arī, cik valodās ir tulkots eposs “Lāčplēsis”, kā arī lūkojam slavenās Lielvārdes jostas rakstus un skatām, kurā vietā Daugavā iekrita Lāčplēsis ar Tumšo bruņinieku. Tā ir vieta, kur teiksmaini stāsti mijas ar vēstures faktiem. Pa dienu gan īpaši nevar redzēt, ūdens dzelmē skatoties, Lāčplēša cīņu ar Tumšo bruņinieku. Lielvārdes puiši saka, ka pilnmēness naktīs varot redz pilsdrupās.

Pirms skatīt, kas ir muzejā, kopā ar Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja direktori Anitu Streili ejam aplūkot Lāčplēša gultu: 20 tonnas smagu akmeni un nedaudz mazāku akmens atlūzu – Lāčplēša segu. Šie milzu objekti reiz gulējuši tepat ūdenī un 1983. gadā pārvesti uz Ķegumu, kur tiem vajadzējis simbolizēt toreiz uzceltās HES spēku un varenību taču troses svaru nav izturējušas un pārtrūkušas.

Tā līdz 1976. gadam akmens bluķi gulējuši turpat upes krastā, līdz toreizējais kolhoza “Lielvārde” priekšsēdētājs Edgars Kauliņš noorganizējis to pārvešanu un novietošanu muzeja parkā.

Ienākot muzejā skats pievēršas Lielvārdes mākslinieces Daces Saulītes sienas gleznojumam, kas tapis pēc 1914. gada uzņemtām fotogrāfijām. Te ir iemūžināts skats uz Daugavas krastu, kur tolaik vēl atradās baronu Vulfu pils - majestātiska balta ēka, kuru Pirmajā pasaules karā sabombardēja. Saglabājusies tik baronu klēts, un tajā jau 47 gadus ir iekārtots Andreja Pumpura muzejs.

Viena no muzeja telpām ir apskatāmas dažādas Lielvārdes jostas. Katrai audējai tā iznāc citādā. Senākā josta, kas apskatāma, ir austa 1850. gadā. Līdzās jostām uz apmeklētājiem noraugās Andreja Pumpura bronzas tēls. Šis piemineklis ir tēlnieka Guntra Vāgnera diplomdarbs. Kā stāsta muzeja direktore, pats dzejnieks augumā nav bijis tik dižens kā še redzams, bet tā kā viņš lielus darbus paveicis, tad arī tēlnieks viņu tādu raženu atveidojis.

Mērnieks un ilggadīgais kareivis Andrejs Pumpurs eposu “Lāčplēsis” raksta 15 gadus, un tas tika izdots 1888. gadā par godu 3. Vispārīgajiem latviešu dziedāšanas svētkiem. Pirmajā atvērumā rakstīts, ka šī eposa izdošanu atļauj cenzūra. Autoram bijuši jāveic 60 labojumu un darbam nav bijis nobeiguma.

Rindas “Un ar reizi nāks tas brīdis, kad viņš savu naidinieku vienu pašu lejā grūdīs, noslīcinās atvarā. Tad zels tautai jauni laiki, tad būs viņa svabada” parādījās tikai 1947. gada izdevumā. Pirmajā izdevumā eposs beidzās ar vārdiem “Laimdota tur pilī skatās, gaida kamēr uzvarēs.” Laimīgā kārtā atradies kāds eposa pirmizdevums, kurā Andrejs Pumpurs pats ar roku pierakstījis visus trūkstošos vārdus. Arī cenzūras aizliegto nobeigumu.

Anita Strēle bilst, ka viņai ir tuvs Ausekļa jeb īstajā vārdā Krogzemju Miķeļa skaidrojums par šīs vietas nosaukuma izcelsmi. Šis dzejnieks teicis: “Lievārdei tas lielais vārds ir nesams tā ir pasaku teiku un mīklu zeme". Un skatot tēlnieka Alberta Terpilovska skulptūru un klausoties stāstu par lāča ausīm, tam ir jāpiekrīt.

Pumpura eposs līdz šim ir tulkots 13 valodās un visi šie tulkojumi muzejā ir aplūkojami, cita starpā, aplūkojams arī Braila rakstā veidots izdevums

Muzejā arī skatāmas vēstules, ko savulaik savai iecerētajai Gobu Edei rakstījis jaunais mērnieks Andrejs Pumpurs. Vēlāk viņš Edi arī apprec un tepat arī skatāms Pumpuru dzimtas koks līdz mūsdienām, kā arī eksemplārs par zemes plānu, ko Andrejs Pumpurs zīmējis veicot mērnieka pienākumus.