Siltumā un metāla šūpulīšos skan magi knakšķi – ziemā, kamēr daba guļ, Valkas novada Vijciema pagasta čiekurkaltē norit intensīva darba sezona: te veras vaļā čiekuri, lai atdotu sēklas, kas nākotnē pārvērtīsies jaunā mežā. Vijciema čiekurkalte ir vecākā Latvijā, taču uz citu pasaules čiekurkalšu fona tā izceļas īpaši, jo ēkā saglabājušās oriģinālās žāvēšanas iekārtas, kas ir vairāk nekā 100 gadus vecas un joprojām veic savas funkcijas. Objekts iekļauts Eiropas kultūras mantojuma sarakstā. Kopā ar čiekurkaltes pārzini Ivaru Paleju lūkojam senās čiekuru žāvēšanas metodes un izzināsim kaltes vēsturi.

Sarkanu ķieģeļu trīsstāvu ēkā sienā ir iemūrēts gada skaitlis - 1895. Tik sena ir šī čiekuru kalte, kurā arī 21. gadsimtā saimnieko ar tikpat senām metodēm, kā tajos laikos, kad tā tika uzcelta.

Kalti uzcēla 19. gadsimta beigās, jo Vidzemes pusē bija plosījušies lieli mežu ugunsgrēki,” ar ēkas vēsturi iepazīstina Ivars Palejs. Mežs izdega, savairojās kaitēkļi un lielo platību sakopšanai un mežu atjaunošanai vajadzēja čiekuru sēklas. “Kopš apmēram 1830. gada Latvijā jau bija uzsākta mākslīgā mežu atjaunošana. Mēģināja čiekurus žāvēt graudu rijās, tas nedeva lielu sēklu daudzumu, līdz nolēma, ka jādara kaut kas lietas labā un uzcēla speciālu čiekurkalti,” turpina Ivars Palējs.

Tieši Vijciems tas izraudzīts, jo visapkārt ir lielie mežu masīvi, kur čiekurus lasīt. Cēlāji, visticamāk, bijuši vietējie muižnieki. Ir ziņas, ka 1905. gada notikumu laikā kalti muižnieki izmantojuši arī, lai paglābtos un tajā iebarikadējušies.

Čiekurkalte darbojās bez pārtraukumiem līdz 20. gadsimta 70. gadu vidum, kad tā tika apstādināta. Šajā laikā Latvijā uzcēla vairākas lielas čiekurkaltes, kuras darbināja elektrība. Klusums te bija vairāk nekā 25 gadus līdz te atkal atsākās darbs. 

Čiekurus vāc speciāli stādītās plantācijas un tas ir sezonas darbs no novembra līdz martam. Sēklu iegūšanai čiekurus vāc līdzīgi kā ābolus, saudzīgi noplūcot. Savākti maisos čiekuri nokļūst kaltes 3. stāvā un tad palēnām ceļo stāvu pa stāvam uz leju, līdz sēklas ir atdotas.

Caur lūku čiekuri iekļūst žāvējamā cilindrā jeb čiekuru sviedrētavā. Vienā reizē var kaltēt 0,9 hektolitrus jeb deviņus spaiņus čiekuru. Dzirdami paukšķi un knakšķi, “pirtī” čiekuri veras vaļā, lai atdotu sēkliņas. Ivars Palejs smej, ka “čiekuri kliedz – vai, vai, karsti, karsti”. Caur koka režģi tālāk birst caur koka restēm

Žāvēšanas temperatūra priedes čiekuram ir no 35 līdz 53 grādiem, egles čiekuriem – par desmit grādiem zemāka. Žāvēšanas process ilgst nedēļu, līdz visas sēkliņas izbirušas.

Blakus telpās, kas izvietotas abpus kaltēšanas istabai sienas redzami vairāki caurumi, kuros ielikti rokturi, lai divreiz dienā apgrozītu minētos smagos toverus ar čiekuriem.

Līdzās kaltes darbībai Vijciema čiekurkaltē var aplūkot arī stendus, kur izlikti pasaules lielākie, mazākie un garākie čiekuri.