„Vārdos grūti  aprakstīt ainavas skaistuma radīto noskaņu, bet priekš manis tas ir pasaules stūrītis, kurš manai sirdij  ir vistuvākais. Tur nav ne fabriku dūmeņu, ne stabu ar elektrības vadiem, ne greznu viesnīcu un raibu afišu. Tur ir  daba, kādu to radījis Dievs,” - tā par Krimuldu rakstīja tās pēdējais īpašnieks – firstu Līvenu dzimtas pārstāvis Pauls Līvens.

Raidījumā Latvijas pērles lūkojam to laiku, kad te saimniekoja firstu Līvenu dzimta, iekārtojot parku un Šveices namiņu, un interesējamies, kādi augstdzimuši viesi te savulaik ciemojušies.

Krimuldas  pilskalna vēsture jau aizsākusies 13. gadsimtā,  kad te slējās Domkapitula pils, bet laikam ejot, te top viens no spilgtākajiem klasicisma villu arhitektūras piemēriem Latvijā –  nams, kas tagad zināms kā rehabilitācijas centrs „Krimulda”. Skatot kungu namu, ir jāmin firstu fon Līvenu dzimta, kura te saimniekojusi trijās paaudzēs. Stāsts par Līveniem ir jāsāk no 1781. gada, kad Sankpēterburgā dzīvojošā Oto Heinriha Līvena dzīvesbiedre Šarlote paliek atraitnēs ar sešiem bērniem.

Siguldas novada vides gide Indra Čekstere stāsta, ka ģimene nav bijusi pārtikusi un ģimenes draugs Šarlotei piedāvājis kļūt par Krievijas carienes Katrīnas II mazbērnu audzinātāju. Pēc šaubu mirkļa viņa piekritusi, jo tā bijusi arī iespēja pašas četriem dēliem iegūt labu izglītību. Šarlote bijusi vairāk nekā 40 gadus Krievijas caru bērnu audzinātāja. Ļoti ieredzēta un par to arī bagātīgi atalgota.

Un firstiene  ieguva  savā īpašumā Mežotnes pili, bet viņas   jaunākais dēls  Johans Georgs Līvens 1817. gadā iegādājās īpašumu Krimuldā no tolaik te dzīvojošiem  fon Helmerseniem. Pili, kuru jaunāko laiku  vēsturē mēs vairāk zinām kā Krimuldas sanatoriju,  būvēja ap 1820. gadiem,  bet kā sava grāmatā „Krimuldas muiža” raksta mākslas zinātnieks Dainis Bruģis - „pils vairāk līdzinās gleznai, no kuras ir saglabājies tikai rāmis".  Gan Pirmais pasaules karš, gan pils pārbūve par sanatoriju laupīja to skatu, kāds te bija Līvenu  saimniekošanaslaikā. No arhitektūras elementiem tik saglabājušās griestu karnīzes un ozolkoka parkets dažās zālēs. Savukārt ārpusē par Līvenu laikiem liecina  pils galvenās ieejas durvis un smagnējās  kolonas.

Galvenā pievienotā vērtība te, protams, ir ainaviskais skats. Ne velti šo apkaimi dēvē par Vidzemes Šveici,  tāpēc nav jābrīnās, ka te ierīkotas arī alpu takas - Pauls Līvens 1853. gadā kā pirmais no Vidzemes Šveices muižniekiem, Gaujas labajā krastā ierīkoja parku ar vairākām promenādēm un divējām koka kāpnēm – vienas ar 380 pakāpieniem no Vikmestes gravas, bet otras ar 325 pakāpieniem vedušas no pils parka uz pārceltuvi pār Gauju.

Agrārās reformas laikā  pils ar visām saimniecības ēkām  nonāk Sarkanā Krusta pārziņā un stāstu par sanatorijas laikiem jūs varat noklausīties Andas Buševicas raidījumā Augstāk par zemi.