“Gleznoju to, ko redzu. Kāds -isms iznāks, par to nedomāju,” tā ir teicis gleznotājs Ģederts Eliass. „Savukārt, skatoties uz viņa gleznām mēs varam mācīties un saprast visu 20. gadsimta sākuma mākslu,” atzīst Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktores vietniece darbā ar sabiedrību Marija Kaupere. Košas krāsas un tikpat koša dzīve raksturo latviešu gleznotāju Ģedertu Eliasu. Nesen tika pieminēta mākslinieka 130. dzimšanas diena, tāpēc Latvijas Radio devās uz Jelgavu, uz viņa vārdā nosaukto Mākslas un vēstures muzeju, lai uzzinātu ko  vairāk  par gleznotāja tuvajām saiknēm ar vecākiem, par dzimtajām „Zīlēnu” mājam, par Eliasa teroristiskajiem gājieniem  pēc 1905. gada nemieriem, par viņa spilgtajām krāsām un un viņa sievietēm...

Eliasa vecāki – turīgi zemnieki no Platones pagasta „Zīlēnu” mājām – neliedz savu atbalstu dēla skološanai gleznošanas mākslā, taču pirms iepazīstam Ģedertu Eliasu kā mākslinieku viņš savu popularitāti, ja tā var teikt,  iegūst ar revolucionāra un nemiernieka slavu - 1906. gada sākumā topošais mākslinieks ar  segvārdu "Straume" piedalās apcietināto kaujinieku atbrīvošanā no Rīgas policijas pārvaldes un uzbrukumā Krievijas Valsts bankai Helsinkos. Tā paša gada vasarā pa ceļam uz sociāldemokrātu sanāksmi Eliasu aiztur policija un viņš nonāk cietumā.

„Mūsdienu izpratnē viens kārtīgs terorists, varbūt vienīgais terorists no latviešu māksliniekiem, veinīgais latviešu mākslinieks terorists. Nekas nav par skaļu teikts, ja cilvēks iebrūk cietumā un atbrīvo cīņu biedrus, ja cilvēks aplaupa banku, tā papildinot partijas kasi, kas tas ir?” tā  jokojot par Ģedertu  Eliasu  saka Marija Kaupere.  Viņa vedina  tālāk pie stenda, kur ir redzamas  fotogrāfijas ar  slaiku bārdainu jaunekli un viltoti dokumenti, kurus Eliass izmantoja, lai  pēc atbrīvošanas  no apcietinājuma iestātos mākslas skolā Briselē. Izrādās, ka Briselē mākslu nav studējis Ģederts Elias, bet Ludvigs Teodors Indriķa dēls Lilau jeb Lui Lilo.

Albumā par Ģedertu Eliasu  tā sastādītāja, mākslas zinātniece Laima Slava raksta: „..viņš ir viens no visnoslēpumainākajiem un nenovērtētākajiem 20.–30. gadu māksliniekiem.  No mūsdienu distances tajā ielūkojoties, viņš nepārprotami atklājas kā 20. gadsimta pirmās puses latviešu glezniecības dižākā figūra.”

Postimpresionisms, fovisms, reālisms, spilgtas krāsas un  izcila kompozīcija – Eliasa darbi rāda 20. gadsimta sākuma mākslas žanrus, gan arī stāstus par viņa sievietēm un dzimtajām mājām.

Vienā gleznā redzama Karolīne Kliņģere, Jelgavas laivinieka meita, dažas dienas pirms viņa dodas uz Ameriku. Viņa bijusi Ģederta Eliasa pirmā dzīvesbiedre. Iespējams, ka  Karolīne vairs  nevar paciest, ka viņas  mīļotais  ir aizrāvies ar  paša māsīcu  Elzu Ružģieti.  Vēlāk gleznotājs  aprec kādu citu savu mīlu - Annu Hamsteri, bet gadu pēc laulībām Anna negaidīti nomirst un tas ļoti sāpīgi ietekmē gleznotāju. Pēc tam viņš visās citās sava mūža  sievietēs meklē Annas vaibstus.  

Skatot tālāk muzeja telpās esošās liecības par Eliasa darbu un dzīvi, jāpievērš  uzmanība Ķīnas porcelāna kolekcijai. Tā ir mākslinieka paša veidota kolekcija. Tā bijusi lielākā kolekcija Rīgā pēc Otrā pasaules kara. Eliass bija smalks estēts ar labu gaumi, tajā pašā laikā ar zemniecisku pamatīgumu. Kolekcijas tasītes un vāzes lietotas arī ikdienā

„Ja gleznā nebūs ielikts paša mākslinieka gars, personīgas izjūtas un  pārdzīvojumi - tā nespēs arī citos izsaukt emocionālus pārdzīvojumus. Tai nebūs mākslas vērtības,” šis atzinums pieder pašam Eliasam un viņa mākslinieka garu var  atrast jau pieminētajos košajos krāsu  laukumos.