Izpētīt seno zemgaļu karavīru tērpu, iepazīt hercoga Jēkaba laikus un uzzināt, cik viņš pats bijis garš un kāpēc dižmaņiem bija krēsli ar roku balstiem, kā arī pašausmināties par raganu dedzināšanu, apskatīt pagājušā gadsimta 30. gadu skaistumkaralienes kleitu un vēl daudz citu lietu no dažādiem gadsimtiem Latvijas pērles dodas uz Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeju.

No tiem laikiem, kad vēl ne Mītavas, ne Jelgavas nosaukums netika lietots līdz mūsdienām, kad pilsētā vēl darbojās cukurfabrika un  mikroautobusu ražotne: šī garā vēsture ir apkopota Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā. 20 minūtēs raidījumā Latvijas pērles skrējiens pāri gadu tūkstošiem un simtiem, lai piestātu pie interesantākajiem muzeja eksponātiem. Stāsta muzeja vēstures un izglītojošā darba nodaļas vadītāja Inese Deksne.

Mītava – preču maiņas vieta, vai Jelgava – pilsēta pie upes. Bet izrādās, vēl 19. gadsimtā Zemgalē bijis apritē vārds jelgs, ar to raksturojot vietu, kas ir zema, slapja, purvaina dubļaina. Skatoties uz šodienas pilsētu, var redzēt, ka  šī  vārda skaidrojums ir visai patiess, ne vairs purvaina un dūksnaina, bet bez pakalniem un zema ir Jelgava. Senvēsturi lūkojot,  te var redzēt pilskalna maketus, gan Kurzemes hercogistes pirmo mūra namu, gan Tērvetes koka pili. Par to stāsta muzeja vēstures nodaļas speciāliste Zenta Broka-Lāce.

Senvēstures ekspozīcijā uzmanību piesaista tādi kā sudrabā atlieti pirkstiņi. Tos sauc par ozeriņiem, kas ir kā naudas vienība, kas lietota dažādos tirgošanās procesos. Šādi ar 100 gramus smagi sudraba stienīši bija maksāšanas līdzeklis Latvijas teritorijā 13. gadsimtā.

Skatot tālāk Jelgavas muzeja interesantumus, jāmin manekeni, kas parasti piesaista skolas bērnu uzmanību. Tāds ir arī ražena auguma zemgaļu karavīrs bruņojies ar āvu, vairogu, bruņukreklā stepētā vatenī, kura  nosaukums ir gambenzons. Tas vilkts ne tikai siltumam, bet arī, lai pasargātu no rokas no zobena cirtieniem.

Citā Jelgavas mākslas un vēstures muzeja zālē redzama jaunas meitenes skulptūra – linu kreklā tērpta jaunuve, sasieta virvēs un ielikta sārtā. Tā esot zemnieku meitene Zīle, kuru savulaik sadedzināja par to, ka viņa ārstējusi lopus ar apvārdotu sāli. Tātad esam nonākuši  laika posmā ap 16.-18. gadsimtu, kad visā Eiropā  norosinājās raganu medības. Un līdz tam še zēla un plauka Kurzemes hercogiste. Par tiem laikiem liecina cits muzeja  eksponāts – 1769. gadā lietais baznīcas zvans.  

Šajā  pašā ekspozīcijā  var aplūkot  paša hercoga Jēkaba manekenu – pavecu vīru, tērptu melnā samta  kamzolī ar zeltītiem izšuvumiem un baltām  manšetēm. Kā stāsta Inese Deksne, Ketleru dzimta  modes ziņā ietekmējās no tolaik valdošā holandiešu stila. Hercoga Jēkaba laikiem pieder arī inkrustēta rakstāmpults, kur vienā pusē redzams koka griezts paša meistara portrets  un otra pusē – Bībeles sižets. Šī pults ilgus laiku glabājās Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcā, tad aizceļoja uz Poliju un tad atkal nonāca atpakaļ dzimtajā  pilsētā.

Jelgavā ir strādājuši un skolojušies arī  trīs no mūsu pirmajiem valsts prezidentiem – Jānis Čakste. Alberts Kviesis un Kārlis Ulmanis. Čakstes vārds ir minams saistībā  ar IV Vispārējiem latviešu Dziesmu un Mūzikas svētkiem Jelgavā, 1895. gadā.

Ekspozīcijā, kas veltīta neatkarības  pirmajiem 20 gadiem, redzami tērpi, kas parasti piesaista meiteņu uzmanību. Un kā nu ne, ja vienu kleitu rotā lenta, uz kuras rakstīts: „ Rundāles  un apkārtnes skaistuma karaliene. 1932. gads. 6 novembris.”