Latvijas pērles viesojas Jēkabpils vēstures muzeja brīvdabas nodaļā „Sēļu sēta”, lūkojam, kas raksturīgs šī novada klētij un dzīvojamai ēkai un kādi savulaik bija darbarīki, un kā meitas senatnē dziju šķeterēja. Apciemojam arī Viesītes mazbānīti, kas darbojās no 1916. līdz 1972. gadam. Saruna par gan par pašu dzelzceļa mezglu, gan piesēžam vilciena vagonā, kas būvēts 20. gadsimta sākumā, gan aplūkojam Viesītes dzelzceļnieku rīkus, kas laikā gaitā ir saglabājušies.

 

Livonijas Indriķa hronikā Sēļu pils Daugavas kreisajā krastā tiek minēta 1208. gada notikumu sakarā, kur sēļi nosaukti par lietuviešu sabiedrotajiem. Par jaunākiem laikiem šajā kultūrvēsturiskajā novadā ieskatu var gūt Sēļu sētā: tur  raidījuma pirmajā  daļā aplūkojam senus darbarīkus un saimniecības piederumus. Jēkabpils pilsētas centrā ir kāda neparasta vieta: aiz pelēka dēļu žoga neuzkrītošs kokā grebts uzraksts vēstī „Sēļu sēta” un tajā ienākot, cilvēks jūtas kā brīvdabas muzejā. Tas arī ir šī novada brīvdabas muzejs ar šai pusei raksturīgiem namiem – dzīvojamo māju, klēti, kalvi, pirti, dzirnavām. Kopš 1952. gada uz šejieni pakāpeniski tika pārvestas ēkas no tuvējās apkārtnes un tagad kopā Jēkabpils Vēstures muzeja krājuma glabātāju Ilutu Bērziņu Latvijas pērles dodas apgaitā pa minēto teritoriju.

Ēkas te sagaida ar neparasti košām pūra lādēm, puķaini izrakstītām segām un vērpjamo ratiņu, pie kura katrs interesents var izmēģināt savu māku dzijas šķeterēšanā.

Pēc tam dodamies uz Viesīti, uz tiem laikiem, kad  šo vietu vēl sauca par Āžiem, aplūkot, kur Pirmā pasaules kara laikā vācu armijas kareivji kopā ar vietējiem iedzīvotājiem te izbūvēja šaursliežu dzelzceļš un kura vēsturi var redzēt Viesītes Mazbānīša  muzejā. Par Mazbānīša vēsturi stāsta Viesītes novadpētniecības muzeja "Sēlija" vadītāja Ilma Svilāne.