Vārdus vēsture, pagātne, nākotne un vēstule, priekšmets, kas tik bieži skan šajā raidījumā, ir darinājis valodnieks un publicists Kronvaldu Atis. Par viņu un viņa radinieka dzejnieka Alfrēda Krūkļa dzimtas saknēm stāsts abu ievērojamo cilvēku dzimtā Bunkas pagasta Krotes senlietu krātuvē, kur arī lūkojam šī pagasta vēsturi.

Krotes bibliotēkas un senlietu krājuma vadītāja Lita Vēkause rāda gan senos darbarīkus gan Krotes tautastērpu, gan arī pastāsta, kādas radu saites saista tās puses novadniekus - valodnieku un publicistu Kronvaldu Ati un dzejnieku Alfrēdu Krūkli.

Priekules novada Bunkas pagasta Krotes ciemā Kronvaldu Ata un Alfrēda Krūkļa mājas vairs nav redzamas, bet liecības par abiem šīs puses ievērojamiem spalvas meistariem un dižgariem ir skatāmas un lasāmas Krotes senlietu krātuvē, kur pirms pāris gadiem uz sienas tika izveidots dzimtas koks, kur katrs var izsekot viņu abu radniecībai.

Dzejnieks, neskaitāmu dziesmu tekstu autors arī atdzejotājs Alfrēds Krūklis par savu dzimto vietu raksta šādi: „Mājas apkārtne bija kalnaina un ļoti skaista. Tur es ziemā laidos ar ragaviņām un, mazliet paaudzies, slēpoju ar paša izgatavotām slēpēm. Puse no zemes platības aizņēma meži un sulīgas līču pļavas, kura ziedēja pienenes un jāņuzāles.”

Māju, kā jau minējām, tur vairs nav, bet aizvien tur kuplo mežābele.

Vai zināt, ka tādus vārdus kā – vēsture, vēstule, pagātne, nākotne, priekšmets ir darinājis pedagogs, valodnieks un sabiedriskais darbinieks Kronvaldu Atis. Un Krotes senlietu krātuvē viņam veltītajā ekspozīcijā var arī izlasīt, kādi vārdi no viņa darinājumiem nav iegājušies mūsu valodā. Piemēram, garinieks, kā Kronvalds vēlējies dēvēt mācītāju, bet gleznotājs varēja būt arī glītonis, savukārt pilsētnieku Kronvalds vēlējies saukt par pilsieti. Bet teātri viņš vēlējies saukt par divatronu.

"Man nav svētākas valodas par latviešu valodu, man nav mīļākas tautas par latviešu tautu: nekas man tik dziļi nerūp kā viņas atzelšana un uzplaukšana," ir rakstījis Konvaldu Atis.