Kokā celta pērle – tā var teikt par 18. gadsimtā būvēto Ungurmuižu. Raidījumā Latvijas pērles kopā ar gidi Zandu Krūmiņu pētām fantastiskos gleznojumus uz koka sienām, aplūkojam 20. gadsimta sakumā tapušās fotogrāfijas, kurās atainota Kampenhauzenu un viņu dienestnieku dzīve un ieskatāmies muižas parkā mazītiņā namiņā, ko savulaik cēla Kampenhauzenu bērnu rotaļām.

Varbūt tas  būtu  pārāk skaļi teikts – tomēr šķiet, kā Fēnikss no pelniem ir atdzimusi Ungurmuiža. Pelnu te gan par laimi nebija, bet laika zobs un dažādi saimnieki gan atstāja neglītas pēdas šajā unikālajā teju 300 gadus senajā koka būvē. Nu jau pāris gadus Ungurmiža priecē apmeklētājus ar  atjaunotajiem  sienu gleznojumiem, uzposto tējas namiņu un parku, kā arī bijušo muižas saimnieku – baronu fon  Kampenhauzenu – un viņu  dienestnieku dzīvi var aplūkot senās fotogrāfijās.

Stokholmā dzimušais Johans Baltazars fon Kampenhauzens  Lielā Ziemeļu kara laikā  dienējis Krievijas armijā un ieguvis tur ģenerālleitnanta pakāpi. Viņš nopērk īpašumu, kas tolaik  piederēja Ungernu  dzimtai. Tumši sarkanā māja ar baltajām kolonām un logu ailām līdz 1939. gadam bija Kampenhauzenu īpašums, tad  1952. gada Ungurmuižā ierīkoja Kūdumu astoņgadīgo skolu, to slēdza 20. gadsimta 80. gadu  beigās un, pateicoties Rundāles pils saimniekam Imantam  Lancmanim ēka tika novērtēta kā  izcila baroka būve un lēnām te sākas saglabāšanas un restaurācijas darbi.  Ienākot muižiņā, istabā pa labi skatam paveras uz sienas uzgleznots eņģelis, kas rokās tur lentu  uz kuras ir uzrakstīts Kampenhauzenu dzimtas moto: "Uzticība, mīlestība un vienotību dod svētību, mieru un apmierinātību." Šos sienu gleznojumus nejauši atklājis kāds strādnieks restaurācijas darbu laikā.

Lai izdaiļotu kungu mājas interjeru, talkā tika pieaicināts krāsotāju meistars no Limbažiem Georgs Dītrihs Hinšs, kurš apgleznoja sienas ar barokālām ainām un  krāšņiem  ziediem. Noņemot nost padomju laikā tapušo krāsu kārtu, skatam paveras zīmējumi, kas gleznoti 18. gadsimta vidū. Mākslinieks arī mācījis muižas bērniem zīmēšanu.

Savukārt fotogrāfijās, kas tapušas 1910. gadā, redzami Ungurmuižas  brīvkungi fon Kampenhauzeni ar saviem dienestniekiem. Kungu un kalpu bērni kopā stāda kociņus parkā,  ļoti pašapzinīgā pozā  iestājies skursteņslauķis, kalpones baltās blūzēs, piķieri un mednieki,  svētki un ikdiena… Šis fotogrāfijas atklāj tā laika stilu un paradumus,  arī attiecības starp kungiem un kalpotājiem.

Muižā nekad nav izskanējušas pavēles, Kampenhauzens bija fantastisks saimnieks, viss tika izteikts vēlējuma vai lūguma formā, atklāj Zanda Krūmiņa. Kopā muižā gan strādā, gan svin svētkus.

 Pa ceļam uz otro stāvu, pietura pie 1751. gadā darinātajām ozolkoka kāpnēm, kuras rotā pirmo Ungurmuižas  saimnieku – Johana Baltazara fon Kampenhauzena un viņa otrās sievas Helēnas Juliānas fon Štrēlbornas – iniciāļi.

Ar Helēnu Juliānu fon Štrēlbornu saticīgā laulībā Baltazars  fon  Kampenhauzens nodzīvoja līdz savai nāvei 1758.  gadā. Baltazars mira Pēterburgā, bet viņa mirstīgās atliekas pārveda uz Vidzemi un apglabāja Straupes baznīcā. Vēlāk  Kampenhauzena atraitne līdzās Ungurmuižai liek uzbūvēt dzimtas kapliču, kurā  pārapbedī barona pīšļus. Kā liecība par šī Kampenhauzenu pāra mīlestību kalpo baroneses Juliānas rakstītā vēsts par dzimtas kapličas celtniecību.

Muižas ēkas otrajā stāvā skatam paveras sienu gleznojums ar diviem grenadieriem un vienam no tiem ir ļoti izteikti Kreivijas cara Pētera I vaibsti.  

Pašu  pirmo Ungurmuižas īpašnieku portreti  ir skatāmi pirmajā stāvā, bet līdzās tiem slēpjas vēl viens Hinša sienas gleznojums, kuru var pamanīt tikai ļoti vērīgs skatītājs.  Pastorālā ainiņa ar ganiņu, kazām un sunīti ir labi maskēta vienā no kungu istabām, bet vestibilā esošo podiņu krāsni gan ikviens var pamanīt.