Dzejnieks un prozaiķis Andris Akmentiņš ir dzejoļu krājumu „Māja”, „Spēka pielikšana”, „Maigi, gari rīti”, dzejoļu izlases „Zemeņu blūzs” , stāstu krājuma „Siltāks kā asara”, romānu „Skolotāji” un „Meklējot Ezeriņu” autors.  Viņš beidzis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļu, strādājis reklāmas nozarē, atdzejojis krievu dzeju, tulkojis arī bērnu grāmatiņas un rakstījis tekstus bērnu teātra izrādēm un multiplikācijas filmām.

Pats atzinis, ka atskaites punkts, ar kuru mērīties, viņam ir vectēvs – skolotājs Andrejs Akmentiņš, kuru tā arī dzīvē nekad nav saticis. Andris reiz teicis: „Dzīvi var saprast, tikai raugoties atpakaļ, bet dzīvot var tikai uz priekšu. Lai kas notiktu starp vecākiem un bērniem, ir jāpiedod un jābūt mierā ar visu.”

Raksturojot šī brīža, kad Ukrainā norisinās karš, sajūtas, Andris Akmentiņš atzīst, ka viņam ir dubultas atziņas - ir milzīgs stress un arī zināms atvieglojums.

"Kāpēc stress, to visi saprot, ka grūti aizmigt un tā. Bet kāpēc ir atvieglojums? Pirmkārt, tāpēc, ka augonis ir plīsis un pasaule to ir sapratusi," bilst Andris Akmentiņš.

Bet otra daļa tam, ko Andris Akmentiņš sauc par atvieglojumu saistās ar atsevišķu portālu izvēli slēgt iespēju komentēt rakstus, līdz ar to, liedzot arī kādiem, kas to vēlas virzīt cilvēku domas un ietekmēt uzskatus. Ir atkal tāds vienotības brīdis. 

"Man pat šķiet, ka tajā klikšķu biznesā, kas mums te valdīja, kad interneti cīnījās par lasītājiem, mazliet laikam tika nokavēta šī te iespēja. Es atceros to laiku reklāmā, kad pie datoriem apsēdās cilvēki un saprata, ka kaut kādos čatos un portālos kaut ko kleberējot, viņi var kaut ko ierakstīt un kaut kā to sarunu kaut kur aizvirzīt," vērtē Andris Akmentiņš.

"Un tad viens cars, kuram, es domāju, ka tanī brīdī jau bija skaidrs, uz ko viņš ies, radīja šos te kleberētājus un viņi sāka kleberēt. Un pēkšņi ir klusums un miers, pēkšņi mūs vairs netraucē "ļaunie Rietumi", pēkšņi norvēģu pedofilija nav centrālais jautājums. Visa tā šļura, kurā mēs dzīvojām, vai kaut kādi slimi cilvēki iesaistījās, tas viss ir apklusis."

"Pēkšņi pat ļoti daudzi antivakseri, tādi, kas bija antivakseri tāpēc, ka viņa mīlēja brīvību, nevis tāpēc, ka viņiem patīk čakarēt šo valsti, ļoti daudzi dodas uz Ukrainu tagad. Viņi vairs nesēž un nečakarējas. Tas ir skaisti, atgriežas tā vienotības sajūta un drusku tīrāks gaiss," turpina Andris Akmentiņš. Arī tiem čakarētājiem, kas joprojām arī ir mūsu vidū, kamēr viņiem tagad scenāriju uzrakstījis, kamēr viņi atkal tiks pie jauniem tekstiem, ja jo tagad jau nevar saprast, viņiem nav ko īsti runāt. Un tas ir jauks atkal vienotības brīdis."