Vija Veisa ir ginekoloģe, dzemdību speciāliste un Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas vadītāja, kura strādā Rīgas Dzemdību namā un I. Katlapas ārstu privātpraksē. Viņa ir arī pasniedzēja Rīgas Stradiņa universitātes Dzemdniecības un ginekoloģijas katedrā. Mediķu vidē ārste Vija Veisa tiek uzskatīta par jauno ginekologu paaudzes līderi. Pirms pāris gadiem viņa aktīvi iesaistījās Rīgas Dzemdību nama speciālistu cīņā pret izdegšanu un par pienācīgu atalgojumu.

Ārste atzīst: "Jo lielāks izaicinājums un sarežģītāki apstākļi, jo lielāks gandarījums, kad izdodas. Medicīnā man visvairāk patīk tā jēgpilnā darba izjūta, ka redzi rezultātu – tāpat kā, kad nopļauj mauriņu un izravē dārzu, ir padarīta darba sajūta. Īpaši strādājot ar grūtniecēm, dzemdībās, kur situācijas jārisina pietiekami ātri un dinamiski."

Bet ikdienas stresu ārste mazina spēlējot klavieres. Pie klavierspēles viņa atgriezusies pēc kāda ilgāka pārtraukuma. Raksturojot mūziku, ko spēlē, Vija Veisa bilst, ka tas ir mūzikas skolas skolēna repertuārs, kas lielākoties ietver latviešu mūziku.

"Man ir Paula skaņdarbs, ko esmu iemācījusies, Ulda Marhilēviča "Lūgums" šobrīd tiek aktīvi apgūts. Tad es "ielaužos" Dārziņa "Melanholiskajā valsī", kur arī tā vieglākā ievaddaļa jau diezgan tekoši apgūta, bet pie tās sarežģītākās daļas ir jāpiestrādā. Bet man ir arī tādi pāris džezīgi gabaliņi, kas ir citam noskaņojumam," stāsta Vija Veisa.

"Katrā ziņā, man liekas, tas ir ļoti labs veids, kā vispār domāt citas lietas, kā atslēgt savu domu no darba, no satraukuma, no stresa, no kaut kādām lietām, ar kurām tu tanī dienā neesi ticis galā. Jo, atverot to nošu grāmatu, tu īstenībā vari domāt tikai par to, skatīties lapā, meklēt taustiņus, mēģināt vēlreiz, klausīties - sanāca, nesanāca. Tas dod ļoti lielu atslodzi galvai. Tas ir ļoti labs veids, kā mazināt stresu."

Vija Veisa stāsta, ka bērnībā mūzikas skolā viņu neuzņēma, bet skolas laikā klavierspēli mācījusies pie privātskolotājas. Bet mainījās laiki un dzīves situācijas un klavierspēle palikusi novārtā. To nomainījusi dziedāšana korī un brīnišķīga pieredze, piedaloties dziesmu svētkos.

"Tās klavieres visu dzīvi esmu kaut kur tuvumā turējusi. Tagad man ir meita, kura mācās mūzikas skolā ģitārspēli un viņai arī ir klavierstundas, un mēs tās klavieres esam reanimējuši, noskaņojuši un nomainījuši flīšīšus un viņas skan. Doma, ka kādreiz es arī varētu, nekad nav pametusi. Tagad, pandēmijai sākoties, kad tas laiks ar sevi ir vairāk un ka tu domā, kuras lietas tu dzīvē gribētu vēl darīt un paveikt un kāpēc viņas tiek atliktas, es sapratu, ka šo nevajag atlikt," atklāj Vija Veisa.