Kam īsti būvējam - cilvēkam vai ēkai? Ar šādu jautājumu Latvijas arhitekti dodas uz Venēcijas biennāli. Un redzamākais starp tiem mūsu šī vakara viesis Monopolā - arhitektu biroja "NRJA" vadītājs Uldis Lukševics.

Uldis Lukševics - arhitekts, 2005. gadā dibinājis savu biroju -  NRJA - abreviatūra no angļu valodas, kas nozīmē NO RULES JUST ARCHITECURE (nekādu noteikumu, tikai arhitektūra). Katrs biroja izstrādātais projekts ietver savu īpašu redzējumu par to, kādai būtu jābūt pilsētas jaunajai arhitektūrai, vēstures mantojuma rekonstrukcijai, nozīmīgu infrastruktūras objektu vai  jaunu pilsētzīmju veidolam. 

"Esmu pilnīgi pārliecināts, ka kaut ko var izdarīt labi tikai tad, ja dara to, kas reāli patīk, kas interesē, tad var dabūt to labo rezultātu. Mēs mīlam arhitektūru, bet, lai arhitektūra arī ir labi uztaisīta, ir vajadzīgs arī domāt par arhitektūru, ir vajadzīgs kaut kādā veidā tās idejas dabūt, tāpēc mēs arī mēģinām bez arhitektūras veidot dažādus starpdisciplinārus projektus, kā, piemēram, šī Venēcijas biennāles Latvijas ekspozīcija. Arī bija konkurss. Kurā mēs uzvarējām un tikām pie šīs iespējas, un te nu mēs esam," atklāj Uldis Lukševics.

"Konkursos mēs mēģinām piedalīties regulāri, jo tas dod iespēju tikt pie tiem pasūtījumiem, pie kuriem ikdienā nevar tikt. Visas kultūras būves, piemēram, ir tikai caur konkursiem. Ja tu gribi to darīt, tad tev ir jābūt gatavam investēt no sevis ar lielu pārliecību, ka tas viss var aiziet miskastē, jo ir vēl 20 gribētāji, kas grib trāpīt un vinnēt to foršo objektu. Bet mēs to darām, un principā visi lielākie mūsu objekti ir arī līdz mums nonākuši konkursa rezultātā."

Uldis ir Latvijas Arhitektūras gada balvas laureāts un viņa arhitektu birojs otro reizi pārstāv Latviju Venēcijas arhitektūras biennālē, pirmā reize bija 2014.gadā ar ekspozīciju "Neuzrakstītais/Unwritten". Šogad Latvijas Venēcijas arhitektūras biennālē ekspozīcija prezentē ar tēmu "Tas  nav domāts tev! Tas domāts ēkai", pievērsīsies jautājumam, kā mūsdienu cilvēks sadzīvo ar tehnoloģijām.

"No ārpuses radītā instalācija ilustrē pesimistisko uzskatu, ka tehnoloģijas mūsu mājokļos un ēkās aizņem arvien vairāk vietas  un arvien mazāk vietas paliek cilvēkam, bet, līdzko Latvijas paviljona apmeklētājs  ieiet tajā iekšā, sensori sāk reaģēt uz kustību un iedegušās gaismas pavada  apmeklētāju cauri mājai, tu saproti, ka tehnoloģijas var būt palīgs tavā ikdienā,"  akcentē Uldis par ekspozīciju.

Ulda Lukševica vārds ir izskanējis arī iestājoties par ēku Rīgā, Elizabetes ielā, kuras vietā bija doma celt koncertzāli, gan Zemkopības ministrijas ēku.

"Vienā brīdī varbūt ir sacelts par daudz, respektīvi, visā pasaulē pārizmantošanas tēma ir arvien aktuālāka. Tieši tāpēc varbūt nav iemesla radīt vēl jaunu ļaunumu pasaulē, piegružot viņu ar būvgružiem. Mums vienkārši esošo jāizmanto tālāk. Arī lielākā daļa mūsu šībrīža projekti ir tādi, kas ir atjaunošana un pārbūve, izmantojot esošo struktūru," atzīst UIldis Lukševics.

Arhitektūra kā mākslas veids, ko var baudīt vienkārši staigājot pa ielu. Bet kurā brīdī arhitektūra ir māksla?

"Drīzāk jāsāk no otra gala, kas tad īsti ir arhitektūru? Arhitektūru no tā visa uzceltā blāķa, kā savā laikā teica Čārlžs Dženkss [arhitektūras vēsturnieks], kādi 5% no visa uzbūvēta tikai pretendē uz vārdu arhitektūra. Dažbrīd cilvēki spriež par kaut kādu vienkārši komerciālu būvniecību ar to birku, ka tā ir arhitektūra - kas tad tā ir par arhitektūru, štrunts vien ir. Bet neviens jau nav teicis, ka tie 95% pretendē uz vārdu arhitektūra. Lielākā daļa ir vienkārši normāla būvniecība, kas ir vajadzīga, lai iegūtu pajumti un kaut kādus apdzīvojamas kvadrātmetrus," vērtē Uldis lukševics.