Anna Žabicka ir sociālantropoloģe, kura ieguvusi maģistra grādus antropoloģijā Rīgas Stradiņa universitātē un Veinas valsts universitātē, bet šobrīd studē doktorantūrā Vīnes Universitātē, un savas disertācijas ietvaros pēta novecošanos un aprūpi Latvijas laukos.  Caur aprūpes praksēm pievēršas jautājumiem par novecošanos kā personiski un sociāli nozīmīgu pāreju, iedzīvotāju izjūtām par piederību vietai, laukiem, valstij, sabiedrībai un laikam. Anna arī vada nodarbības RSU antropoloģijas maģistrantiem.

Vai teiciens: palikt bērna prātā, ir apvainojums vai savā ziņā kompliments?

Anna Žabicka: Atkarīgs no kādas kultūras. Mums Latvijā nez kāpēc tas tiek skatīts kā aizvainojums. Tajā pašā laikā, piemēram, Botsvānā vecus cilvēkus, un es runāju par tiešām ļoti veciem cilvēkiem, 85 plus, 95 pluss, viņiem šis bērnišķīgums galīgi netiek uztverts kā kaut kas slikts vai kaut kas nievājošs. Viņi gluži vienkārši šo bērnišķīgumu skata kā šo cilvēku pārējos senčiem, un senči ir ārkārtīgi godājami. Līdz ar to viņi var būt mazliet frivoli, viņi var būt mazliet bērnišķīgi, viņi var būt mazliet niķīgi, kādi vien viņi vēlas, jo viņi ir ar vienu kāju pārejā uz šiem senčiem un to ļoti ciena. Mums uz to skatās citādi.

Viņa atzīst, ka aizspriedumi par vecumu jeb eidžisms sabiedrībā tiešām pastāv. To visvairāk izjūt divas sabiedrības grupas - jaunieši līdz aptuveni 30 gadiem un tie, kas pārkāpuši 50 gadu vecumu.

Komentējot psihologu ieteikumu cilvēkiem brieduma gados saglabāt savu iekšējo bērnu, radošumu atklāsmju vieglumu, Anna Žabicka atzīst:

Daudzās aprūpes iestādēs mēs varam redzēt, kā cilvēkus mēģina infantilizēt. Tā infantilizācija ir it kā caur rūpēm, bet tās rūpes ir tādas ļoti aizspriedumainas un paternālistiskas.

Proti, cilvēki, kam ir slikta redze, viņš varbūt nevar vairs lasīt, lai gan viņš ir liels grāmatu mīlis, mēs viņam iedosim krāsot grāmatas vai dosim līmēt no pūpoliem zaķīšus. Esmu redzējusi tādas lietas.

Cilvēki paši saka - mēs neesam bērni. Tas, ka es nevaru tik ātri kaut kādas lietas izdarīt, vai tik ātri atcerēties kaut kādus vārdus, nenozīmē, ka pret mani jāizturas kā pret bērnu. Tā būtu tā infantilizācija, kam paši seniori ļoti grib pretoties. Bet otrs ir šis iekšējais bērns, ko esmu arī redzējusi, kā cilvēki pansionātos 90 gadu vecumā grib svinēt dzīvi un tur kafijas un konjaciņš, un dziesmas, un, Anniņ, uzdziedāsim mazliet, un uzdancosim arīdzan. Es pieturu pie vienas rokas, ar spieķīti pie zemas un arī uzdanco. Un ir tas iekšējais bērns, ko ir svarīgi saglabāt.

Annas intereses ir grāmatu lasīšana, teātra apmeklējumi, dārzkopība un kora mūzika.