Paula Dēvica ir Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente. Pavisam nesen viņa atgriezusies no komandējuma Moldovā, Slovēnijā un Rumānijā un sagatavojusi reportāžas ēteram.

Par savām atziņām Paula stāsta: "Esmu izgājusi cauri plašai sajūtu gammai – bailēm, skumjām, dusmām un citām. Bet paradoksāli – mieru man palīdz saglabāt tieši tas, ka ļauju sev izjust visas tās emocijas, kas ir manī. Tādā veidā noturu gan profesionālo, gan emocionālo stabilitāti. Mana atslēga ir racionalitāte – tā es arī neļaujos bailēm. Es lasu, racionāli izvērtēju informāciju un cenšos neaizrauties ar potenciālo scenāriju veidošanu savā galvā. Esot komandējumā, gribas uzklausīt visus cilvēkus, pastāstīs visus stāstus, bet tas nekad nebūs iespējams, tādēļ pavisam noteikti esmu sapratusi, ka ir svarīgi arī nepārstrādāties."

Sarunā Paula stāsta, ka pirmā pietura gara brauciena bija Ungārijas - Ukrainas robeža.

"Tas bija  pirmais moments, kad es sapratu, ak, Dievs, es esmu tik tuvu karam.

Un tā sajūta bija tāda dīvaina, tāda apokaliptiska, skatījos tam robežpunktam pāri uz krēslainajām debesīm un Ukrainas kalniem, un domāju, ārprāts, nu kas notiek," atminas Paula.

"Atceros sievieti ar meitu un sunīti, kuri bija izbēguši tajā dienā. Bija smagi klausīties tajos stāstos. Īpaši, ka tu redzi bērnu, skaties bērnam acīs, kurš ir principā izmests no mājām un piespiests aizbraukt kaut kur nekurienē, dzīvot un noskatīties, kā viņa zemi vienkārši izposta. Smagi," atzīst Paula

Komandējumā Paula devās kopā ar Latvijas Radio šoferi Gunti Stankeviču.

"Esmu šausmīgi pārsteigta un pateicīga Guntim par to, kā viņš nobrauca, nečīkstot ne mirkli. Es bišķiņ padusmojos citreiz, bet viņš ar visu tika galā un vienmēr uz viņu varēja paļauties. Viņš nāca man vēl palīgā bez tā, ka viņš brauca ļoti daudz. Mēs tāda laba komanda bijām," gandarīta Paula.

Un bijušas arī situācijas, ka Guntis bijis žurnālists un palīdzējis Paulai intervēt bēgļus.

"Bija ļoti daudzi gadījumi, kad angliski sapratāmies, bija arī tā, ka uzdodu jautājumu angliski un cilvēks atbild krieviski, es saprotu, bet pati runāju ļoti slikti. Un bija momenti, kur nebija variantu, un

tad mūsu foršais šoferis Guntis Stankevičs nāca man palīgā kā otrs reportieris un bija tulks. Es viņam teicu jautājumus, viņš uzdeva jautājumus, tad, ja es nesapratu kaut ko, tad viņš man paskaidroja, kas notiek Strādājām komandā, tajā brīdī mēs abi bijām žurnālisti," stāsta Paula.

Paula arī neslēpj, ka bijusi intervija, kurā pati apraudājusies.

"Jā, man bija tāda viena intervija, pirmā dzīvē, kaut gan ir bijušas smagas arī pirms tam par smagām lietām. Ļoti aizķēra. Bija sieviete no Zaporižjes ar trīs bērniem - viens bija viņas dēls, 11 gadīgs puisis, un divi bija draugu bērni, 10 un 17 gadi veci," atklāj Paula. "Sieviete pati gribēja runāt, jo viņa, pirmkārt, grib pateikties visiem, jo viņa jūt to, ka viņiem palīdz, un arī, ka mēs, Latvija, viņiem palīdzam. Viņi to jūt un viņa ļoti gribēja to izstāstīt  un pateikties visiem."

"Tas stāsts bija diezgan skaudrs. Kāpēc es apraudājos, jo šī bija pirmā reize, kad es tiešām redzēju emocijas, kas ir tiem cilvēkiem, kas to [karu] ir redzējuši. Viņi bija salīdzinoši ilgi kara situācijā nodzīvojuši Zaporižjē. Viņi bija jau piedzīvojuši tādas situācijas, kur cilvēki sniegu kausē, lai viņiem būtu ūdens, ko padzerties. Un tas trakākais moments laikam priekš manis bija tas, ka tā mamma stāv kopā ar dēlu un saka, es nezinu, vai es viņu vēl kādreiz redzēšu... (Sieviete pati gatavojās atgriezties Ukrainā un cīnīties)," turpina Paula. "Tas bija neiedomājams moments arī skatīties, kā bērni, cik viņi, pirmkārt, ir gudri, viņi saprot, kas notiek, viņi stāsta, kā var ticēt tādai propagandai. (..) Žēl bija skatīties uz bērnu emocijām, viņiem tāds izmisums un nesapratne, kāpēc jūs lienat mūsu zemē iekšā un nogaliniet mūsu cilvēkus."

Jautāta, kāpēc izvēlējusies doties šajā komandējumā, Paula atbild, ka ir svarīgi šajā brīdī būt tur.

"Kādam tas ir jādara, kāpēc lai tā nebūtu es, un man liekas, tur jau vairs nav svarīgi, meitene vai puisis, visiem tas ir vienāds apdraudējums, un es domāju, visiem ir arī līdzīgas sajūtas, kā ir, ka tu brauc prom. Un es neteikšu, ka man bija tādas lielas bailes, jo es jau sapratu, ka es esmu drošajā pusē, bet, no otras puses, man liekas, kas var būt svarīgāks, kā būt šajā brīdī tur," atzīst Paula.

Viņa arī neslēpj, ka pandēmijas laiks un tagad arī karš ir daudz mainījis.

"Grūti vispār saprast, kāda bija mana izdomātā pasaule pirms viss šis notika, pirms pandēmijas un tad jau kara. Laikam kaut kāds naivums bija pirms tam, ka viss ir labi un tā būs mūžam. Un cik šausmīgi es gribēju, lai tā būtu, lai mēs tikai uz labo pusi dotos," vērtē Paula. "Nē, nav tā, ka viss ir briesmīgi tagad. Es negribētu arī tā teikt.

Notiek tas, kas notiek diemžēl, tas ir jāpieņem diemžēl. Bet man laikam sanāca tāda piespiedu pieaugšana. Es nebiju vairs bērns, kad sākās pandēmija, tomēr tas pamaina to dzīves uztveri, un tu piedzīvo pats kaut kādus lielus notikumus, par kuriem pēc tam rakstīs vēstures grāmatās."