Guna Bīlande ir uztura speciāliste un veselības centra „ReCure” dibinātāja, vadītāja un iedvesmotāja. Viņa izauklē idejas un pārvērš tās realitātē. Guna ir veselīga uztura zinātāja, viņa ar prieku dalās ar savām daudzu gadu laikā uzkrātajām zināšanām, kā ēdiens cilvēka ķermenim un prātam var būt labākais draugs un enerģijas avots. Guna dalās arī ar savu pieredzi, kā ir būt uzņēmējai, uztura speciālistei, mammai un vienlaikus vēl studēt doktorantūrā.

Viņa atzīst: „Katrā dzīves posmā ir savi plusi un mīnusi. Pozitīvai novecošanai ir noteiktas iezīmes, kas to sekmē: zinātkāre, atvērtība, asociācijas, apzinīgums un veselīgs dzīvesveids. Kāda ir šī stāsta morāle? Vecums ir galvā! Kāda ir laimīgu cilvēku konstante? Viņi nedomā par laimi, jo ir pārāk aizņemti, darot lietas, kas viņiem sagādā prieku.”

Šobrīd, tuvojoties Lieldienām, kad daudzi ievēro gavēni, Guna Bīlande skaidro, ka ir atšķirība starp gavēni un badošanos. Viņa arī uzskata, ka bieži cilvēki nevietā pārāk daudz piedāvā ēdienu. Piemēram, ziemas saslimšanu gadījumos tukšais kuņģis organismam ļauj nevis tērēt enerģiju gremošanas procesiem, bet efektīvi tiek galā ar vīrusu. Bet cilvēki baidās no šī stāvokļa.

"To labi var redzēt maziem bērniem, kad viņi saslimst, viņiem visbiežāk nav apetītes. Mēs bieži kā vecāki: varbūt apēd to vai šo, vienmēr mēģinām viņus pielabināt," stāsta Guna Bīlande.

"Mazs bērns, ar krūti barots zīdainis nekad nepārēdīsies, viņš ļoti perfekti intuitīvi zina savu sāta sajūtu," norāda Guna Bīlande. "Bet tajā mirklī, kad sākam piebarot, sākam spēli - vienu karoti par omīti, otru par sunīti un trešo par tēti, mēs būtībā apzināti mācām ignorēt šo sāta sajūtu. Tad ilgtermiņā bieži redzam gan pie manis, gan kolēģiem terapeitiem kabinetā sēž cilvēki ar ēšanas traucējumiem, jo viņiem bērnībā ir ir izveidoti pamati zināma veida ēšanas traucējumiem ilgtermiņā. Šādi traucējumi nav bijuši pagājušā gadsimta 50. gados. Tas nebija tipiski."

"Ar ārējiem līdzekļiem - ēdienu - nevaram atrisināt iekšējās problēmas, atzīst Guna Bīlande, vērtējot situāciju, kad cilvēki, lai sevi žēlotu vai mierinātu, vairāk lūkojas virtuves un ledusskapja virzienā. "Kamēr pie šī nenonāk, ledusskapis ir bieds, drauds, terors un baudas avots īslaicīgi, bet problēma apakšā milst." 

Viņa iesaka "netaisīt diskotēku" virtuvē.

"Kad uznāk ēšanas kampaņa, mierināšana, žēlošana, iepriecināšana un izklaides, parasti sākas ar ābolu, konču, cepumu, desmaizi, marinētu gurķīti un tas viss ir vairākas reizes. Mainās mūzika un mēs tikai dejojam tam līdzi," bilst Guna Bīlande.

Viņa skaidro, ka tas saistīts ar fizioloģiju. Kuņģa tilpums signalizē smadzenēm, kad ir pilns un vajadzētu pārstāt ēst, bet tiklīdz kā mainām garšas, fiziski varam apēst vairāk.

"Kamēr dejojam līdzi visai mūzikai, kas ir ledusskapja un plauktu krājumos, mēs varēsim apēst ļoti daudz," norāda Guna Bīlande. "Risinājums ir uzlikt vienu dziesmu atkārtojumā, jo nekad nevarēsim apēst daudz burkānus, ja pa vidu neēdīsim ko citu. Vai, ja tie būs ekleri, tikai ekleri un neviens marinēts gurķis pa vidu, mēs nevarēsi apēsti daudz, vienkārši nošķebinās, būs uzpildīts kuņģis un organisms teiks stop, kamēr klausāmies kuņģa signālus. Jo kuņģis ir nesekmīgs matemātikā, nevar saprast, cik eklerus vai ābolus, vai marinētos gurķus apēdam, viņš saprot tikai iestiepumu, ko smadzenēm signalizē. Viņš matemātikā nespēj 1.klases vielu apgūt."