Zane Rēvalde strādājusi kopš 16 gadu vecuma, līdz ar to, viņa ir liela praktiskā pieredze, ko apguvusi darbā.

Viņas pirmā izglītība ir ārste, bet šajā profesijā īsti nav strādājusi.

Zane Rēvalde: Es zināju, ka būšu ārsts jau no četru gadu vecuma. Man mainījās domas dažādi, sākuma es vēlējos būt zobārsts, jo man krustmāte ir zobārsts, man viņa ārkārtīgi simpatizēja. Tad es vēlējos būt ķirurgs, mana vecmāmiņa ir ķirurgs. Es iestājos Stradiņa universitātē un pirmajā kursā es vēlējos būt ķirurgs, tālāk vēlējos būt dermatologs, tad es vēlējos būt radiologs. Un beigās, kad es pabeidzu un ieguvu ārsta grādu, un pienāca tā realitāte, ka man tagad ir jāsaprot, vai es eju tālāk rezidentūrā un specializējos, un nolieku malā to, ko es paralēli studijām visu laiku esmu darījusi, palīdzot vadīt dažādas struktūrvienības un filiāles uzņēmumā. Vai nu es daru abus un esmu ne šis, ne tas, ne vienā, ne otrā vietā, vai es izvēlos vienu. Man bija skaidrs, ka es vēlos turpināt ģimenes uzņēmumu un, ka pat gribēdama, es no tā īsti nevarēšu abstrahēties, tāpēc es nosliecos par labu tam un aizgāju studēt veselības aprūpes vadību, kas tolaik bija pilnīgi jauna programma. 

(..) Es noteikti to nenožēloju, jo katrā no tām fāzēm, kad es gribēju būt ķirurgs, dermatologs, radiologs, es pavilku sev līdzi kādus grupas biedrus un kursa biedrus, kuri kļuva par šīs profesijas pārstāvjiem. Un tagad mēs ar viņiem kopā strādājām. Es zināju, kurus uzrunāt, kurus izvēlēties, kuri bija labākie, centīgākie studenti, un es kaut kādā ziņā izdzīvoju tās savas vēlmes.

Bet pēc gadiem bija viena situācija, kur es runāju ar vienu profesoru, kurš arī tagad strādā institūtā. Viņš teica: "Zane, tu tiešām nenožēlo, ka nekļuvi par kādu ārstu?"

Es teicu: "Ziniet, vienīgais, kur es sevi tiešām varētu tagad iedomāties, ir preventīvā medicīna." Bet tad tā vēl nebija kā tāda specialitāte, un mēs šeit, Latvijā, par to vispār maz zinājām, maz runājām. Es ietu šajā virzienā, bet būtībā tas ir tas, ko šobrīd daru institūtā.

Ģimenē daudzi saistīti ar medicīnu. Vai kādu brīdi ir bijušas domas, ka gribas pilnīgi ko citu darīt?

Zane Rēvalde: Nē. Daudzi cilvēki domā, ka mans tēvs, piemēram, ir veicinājis to, lai es eju studēt medicīnu. Tieši otrādi, viņš bija tas, kurš man pēc 12. klases teica: "Zane, tiešām? Tu padomā vēlreiz, tev viss kaut kas cits labi sanāk, varbūt, ka nevajag iet šajā profesijā." Es domāju, tādā veidā mazliet mani gribot pasargāt. Arī ar savu vecmāmiņu runājot, kas ir ķirurgs visu mūžu bijusi un šobrīd ir pensijā, viņa man arī teica: zini, meitiņ, varbūt tev vajadzēja iet par ķirurgu vai kādu ārstu, jo vadītāja profesijā ir ļoti grūti gūt gandarījumu, bet mediķu profesijā - labs mediķis gūts gandarījumu katru dienu, viņš dzird pateicības, un viņš spēj palīdzēt cilvēkiem, un tur ir ātra atgriezeniskā saite.

Vai tagad vadītāja pozīcijā ir tas gandarījums?

Zane Rēvalde: Viņš droši vien varētu būt biežāk. Es gribētu, lai tas ir biežāk, bet es nesaku, ka viņš nav. Viņš noteikti ir, man tikai pašai noteikti ir jāiemācās vairāk svinēt arī kādas mazākas uzvaras un atzīmēt kaut ko, kas ir izdarīts.

Ir tāds skrējiens uz Everestu savās domās un tad liekas izdarīšu šo, un tad gan mazliet atpūtīšos, novērtēšu un apstāšos, un apskatīšos. Bet kad esi to sasniedzis, liekas, tūlīt nākamais. Tad nesanāk tik bieži to gandarījumu izjust ikdienā, bet tur man pašai ar sevi vienkārši ir jāpastrādā.

Zane arī stāsta: „Vienmēr esmu bijusi līdzās dažāda līmeņa vadītājiem, no kuriem daudz esmu mācījusies. Sāku no pašas apakšas. Atminos, kad iesākumā, pēc stundām, lai nopelnītu kabatas naudu, biju apguvusi nagu kopšanas speciālista amatu, bet vēlāk, paralēli savām studijām, vienmēr strādāju vadošos amatos. Vadītāja prakses man ir veidojusies pakāpeniski. Mana pirmā izglītība ir ārsts. Lielākais pēdējā laika sasniegums ir izveidotais „Anti-Aging” institūts. Ideja radās maģistra darba ietvaros, kad es vēl studēju "Turībā". Pēc "Turības" veselības aprūpes vadības programmas absolvēšanas es realizēju savu maģistra darbu. Faktiski, šobrīd manā maģistra darbā var arī ienākt fiziski. Vislielāko prieku darbā sagādā dažādu jaunu, svaigu ideju realizēšana. Patīk pulcēt sev apkārt un izveidot komandu no spēcīgiem cilvēkiem, darbiniekiem, ar viņiem strādāt un kopā sasniegt mērķus.”