Pilnīgs šahs. Tomēr šī vakara saruna Monopolā nebūs par šahu, bet par grāmatu, kurai dots šāds nosaukums, jo nesen ir iznākusi Kaspara Zaviļeiska otrā grāmata "Pilnīgs šahs". Par laiku, kurš pagājis un kuru izdzīvojam šobrīd, saruna ar rakstnieku, mūzikas žurnālistu, DJ Kasparu Zaviļeiski.

Mūzika Kasparam Zaviļeiskim nozīmē, kā pats saka, paralēlo dzīves skaņas celiņu.

"Nav tā, ka man visu laiku jāskan mūzikai, es neeju pa ielu uzlicis ausis, nav tā, ka visu laiku kaut kam jāskan, bet galvā skan tāpat un arī es ļoti daudz klausos jaunu mūziku. Man tiešām interesē tas, kas iznāk tagad, un tas nenozīmē radiostaciju popmūzikas topus, bet iznāk ļoti, ļoti daudz jaunas, labas mūzikas, vajag tikai mazliet parakt. Ar mūsdienu iespējām rakt var uz visām pusēm un ļoti daudz. Tas arī aizņem manu dzīves sajūtu.

Kaut ko tādu un nostalģisku es ik pa laikam paklausos, bet man patiesībā patīk mūzikā tas svaigums, tas, kas notiek tagad, un tas, kas ir interesants un tas, kas varbūt neskan pa radio," atzīst Kaspars Zaviļeiskis.

"Kādreiz bija ļoti jārok kā melomānam, jāmeklē kasetes, kompaktdiski, jābrauc uz tirgiem, veikaliem, tagad tas viss ir viena spiediena attālumā uz telefona vai cita gadžeta. Izrādās, ka tu vari būt melomāns, kurš rok arī mūsdienās, jo tas ir mānīgi, ka viss ir pieejams un visi visu zina. Cilvēkiem joprojām patīk, ka viņiem ar karotīti ieliek mutē. To viņi arī patērē, un tu joprojām vari būt legāls melomāns, kurš rok tai pašā spotify," tā Kaspars Zaviļeiskis.

"Pilnīgs šahs" ir Kaspara Zaviļeiska otrā grāmata, viņš pats domā, ka būs vēl arī nākamās.

"Es rakstu daudz, esmu gan žurnālists, kurš raksta intervijas un rakstus, gan kritiķis, kurš raksta recenzijas, gan "pirists", kurš raksta preses relīzes mūziķiem un koncertu organizētājiem. Daudzi brīnās, pa kuru laiku var kaut kādu grāmatu sarakstīt, ka tu visu laiku raksti kaut ko," stāsta Kaspars Zaviļeiskis.

"Man tā sajūta ir tieši tāda, ka man ir dienas, kad nav jāraksta nekas no iepriekš minētā, un tu sēdi, mazliet dīdies, ko darīt. Un rodās ideja jāuzraksta, piemēram, nodaļu grāmatai vai jāuzraksta stāsts. Un tā ir tā patīkamā sajūta, ka tev nav nekādu noteikumu, nav nosacījumu, ka tev tādā rāmītī tik daudz jāuzraksta," atzīst Kaspars Zaviļeiskis.

"Tā kā iegrābies tajā tastatūrā un pats brīnījos, kas tur uz tā ekrāna parādās, jo man tiešām nav tāda uzstādījuma, šodien uzrakstījušu par to, vai tas būs tā. Es ļauju to brīvību un varbūt, ka tur arī ir tas vieglums tajā procesā, ka man nav nosacījumu un es jūtos labi vienkārši rakstot brīvi kaut ko."

Tā kā viņam ir vēlēšanās ik pa laikam kaut ko uzrakstīt, kas nav darba vajadzībām, gan jau būs arī nākamās grāmatas.

"Noteikti, ka būs. Acīmredzot man šī vēlme, tā nieze vai tā urda kaut ko šādu rakstīt ik pa laikam ir, bet es nekad negribētu tā nolikt, ka man līdzi divtūkstoš tā gada tam mēnesim ir jāuzraksta tik vai tik bieza grāmata. Tas būtu kārtējais pasūtījuma darbs. Es domāju, ka būs arvien filozofiskākas, apcerīgākās un biezākas grāmatas. Dzīve iet uz priekšu," tā Kaspars Zviļeiskis.