Šodien raidījumā pievēršamies vienam no nozīmīgākajiem Latvijas ārpolitikas aspektiem - mūsu valsts iesaistei un darbībai starptautiskajās organizācijās. Stāsta Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks un politiskais direktors Jānis Mažeiks.

Katram laikam tiešām ir savas prioritārās organizāciju, piemēram, tajā brīdī, kad Latvija bija tikko atguvusi neatkarību, neapšaubāmi, pats svarīgākais mums bija iestāties Apvienoto Nāciju Organizācijā, jo šī ir tā organizācija, kas ir kā apliecinājums, ka valsts pastāv un citas valstis viņu arī atzīst, ka valsti. Un ir valstis, kas šo atzīšanu no ANO puses ir gaidījušas gadu desmitiem.

Mažeiks min, ka tajā pašā dienā, kad ANO tika uzņemtas Latvija, Lietuva un Igaunija, tika uzņemtas arī Ziemeļkoreja un Dienvidkoreja. Šīs abas valstis kā valstis bija funkcionējušas daudz ilgāk nekā Latvija, kura bija okupēta. Ar lielākām vai mazākām problēmām, bet viņas kā valsts pastāvēja, taču ilgus gadu desmitus lielvaru pretstāves dēļ citas valstis nebija gatavas uzņemt šīs valstis ANO. Tāpēc arī Latvijai bija svarīgi būt uzņemtai ANO.

"Pēc tam, protams, ka prioritātes mainījās. Ilgākā termiņā svarīgi bija pievienoties tām organizācijām, kurās mēs esam tagad pilnvērtīgas dalībvalsts, proti, NATO un Eiropas Savienībai. Taču, lai mēs varētu šīm divām organizācijām pievienoties, tam bija nepieciešams viss pārējais, gan ANO, kas vienkārši pierāda mūsu valstiskumu, gan arī Eiropas Padome, kas ir mūsu kā kvalitātes zīme cilvēktiesību ievērošanai un arī EDSO (Eiropas Drošības un sadarbības organizācija), kas līdzīgā veidā skatās arī uz cilvēktiesību jautājumiem," skaidro Mažeiks.