Laukos ar katru gadu iedzīvotāju skaits sarūk, taču ir cilvēki, kuri smagi strādājot, saņemot par savu darbu ne tuvu tam, ko saņem galvaspilsētā vai ārzemēs, stingri turas pie savas dzimtās zemes. Šodien stāsts par Viļakas novada Šķilbēnu pagastā dzīvojošo Irinu Husari - mākslīgās apsēklošanas tehniķi, kura Viļakas un Balvu novada teritorijā rūpējas par gotiņu ganāmpulka palielināšanu.

“Es esmu dzimusi tepat Šķilbēnu pagastā, Kangaru ciemā. Esmu vietējais cilvēks, un nekad neesmu  gribējusi braukt projām no dzimtās puses,” tā par sevi stāsta Irina Husare – cilvēks, kuru pierobežas Viļakas novadā pazīst ļoti daudzi. Gan tāpēc, ka viņa aktīvi iesaistās sava pagasta kultūras dzīvē, gan arī tāpēc, ka pārstāv vienu no laukos pieprasītākajām profesiju.

Viņa ir mākslīgās apsēklošanas tehniķis, kura Viļakas un Balvu novada teritorijā rūpējas par gotiņu ganāmpulka palielināšanu. Irina atzīst, ka sākumā gribējusi kļūt par konditori, taču tad pieņēmusi negaidītu lēmu par labu veterinārā feldšera profesijai.

“Pēc vidusskolas es aizgāju uz Smiltenes sovhoztehnikumu mācīties par vetfeldšeri. Nomācījos tur 2,5 gadus un atnācu uz vietējo padomju saimniecību “Šķilbēni” strādāt  par veterināro feldšeri. Nostrādāju es te līdz 1992. gadam. Un tad sākās tie visi juku laiki.”

Tā saucamajos juku laikos reti kuram laukos gāja viegli. Daudzus glāba piemājas saimniecībā saražotais. Taču nauda vienalga bija vajadzīga un Irinai, tolaik jau triju bērnu māmiņai, nācās meklēt darbu un kādu laiku strādāt skolā par garderobisti. Taču kā Irina Husare pati atzīst, laiks visu salika pa plauktiņiem un izrādījās, ka agrāk iegūtā specialitāte atkal kļuva pieprasīta. Tikai  40 gados  nācās atkal mācīties.

“Vajadzēja braukt uz Bebreni, uz kursiem. Tolaik man jau bija trīs meitiņas. Divas lielākas mācījās 11. un 12. Klasē, viņas pieskatīja divgadīgo māsiņu. Es nedēļas nogalēs braukāju uz Bebrenes sovhoztehnikumu mācīties.

Tas bija ļoti grūti. Sniegi sniga, ceļus remontēja. Lai nokļūtu uz Bebreni, man nācās braukt caur Rugājiem. Tagad, ja padomā, es laikam nebrauktu un nemācītos.”

Irina Husare atklāj, ka pašlaik agrāk tik populārās govju šķirnes kā Latvijas brūnā, Latgales pusē vairs neesot. To ir izkonkurējušas citas daudz pienīgākas, tātad lauksaimniekam daudz izdevīgākas šķirnes.

“Salīdzinot to laiku, kad es iesāku strādāt un tagad, godīgi jāsaka – viss ir izmainījies. Izmainījusies gan govju uzvedība, gan apsēklošanas metodes. Kādreiz apsēklošanai tika izmantotas granulas, tagad ir paletes, tagad ir vienkāršāk. Tagad ir vieglāk. Bet nu atkal - govis ir kaprīzākas.”

Nu jau 13 gadus Irina Husare, kā viņa jokojot saka, strādā bez brīvdienām, jo gotiņas meklēšanās grafiku ar apsēklotāju nesaskaņo. Nākas braukt gan agrā rītā, gan vēlu naktī, brīvdienās un svētku dienās.  Arī viņas pašas saimniecībā ir 15 govslopi. Pašlaik gotiņas ir slaucamas, bet vasarā ar savu pienu viņas baros atskrējušos teliņus.

Strādājot ilgus gadus savā novadā, Irina Husare ir izsecinājusi, ka gadiem ejot mainījusies lauksaimniecības politika  un, ja kādreiz laukos katrā viensēta turēja vairākus liellopus un pļavās ganījās gotiņas, tad tagad laukos dominē  lielās un vidējas piena un gaļas lopu saimniecības.

“Balvu novada Vectilžas pagastā ir ļoti daudz gotiņu. Tur saimnieki tur ļoti lielus ganāmpulkus. Tepat mūsu Šķilbēnu pagastā gotiņas tur jau tikai atsevišķas saimniecībās.

Kad iesāku strādāt tepat Škilbēnu pagasta centrā bija govis. Arī kolhoza laikos bija personīgās gotiņas, tagad govi tur tikai kādi pāris cilvēki. Aizvien mazāk un mazāk paliek. Vienu gotiņu jau vairs gandrīz netur.”

Protams, dzīve laukos nav tikai darbs no agra rīta līdz vēlam vakaram. Lai arī brīvā laika nav tik daudz, Irina Husare atrod laiku arī padziedāt un ar ciema sievām satikties. Tiesa šobrīd Covid situācija Viļakas novadā ir pasliktinājusies, tāpēc visas tikšanās atceltas.

“Esmu dziedājusi Šķilbēnu etnogrāfiskajā ansamblī, esmu kolektīva vadītāja. Tiesa, pēdējā gada laikā nekur neesam uzstājušas. Kā jau tas Covids sākās, nekur netiekam. Bet tā braucām uz Dziesmu svētkiem, Folkloras festivāliem, paši sev te bijām noorganizējuši nerātno dziesmu festivāliņu  “Pumpiņrasā”. Šobrīd man vaļasprieks ir zeķu adīšana. Vilnas zeķes adu. Sapirkta ir dzija, top krāsainas un raibas zeķes un es pat ieeju tādā azartā, kas tur nu galu galā sanāks.”

Četru meitu un viena dēla mamma Irina Husare no Viļakas novada Šķilbēnu pagasta visu savi ar prieku velta darbam un dzīvei laukos. Taču jaunā Husaru saimes paaudze ir izlidojusi no ligzdas un pagaidām uz laukiem neraujas. Bet tas varbūt tikai pagaidām, jo kā saka Irina Husare, nekā nav mīļāka un tuvāka par dzimto zemi un vietu.