Pirms dažiem gadiem nu jau bijušajā Eglaines skolā tika izveidota īpaša Stenderam veltīta mācību klase. Savukārt, nelielajā Lašu ciemā Eglaines pagasta Ilūkstes novadā atdzimst Lašu luterāņu baznīcas mācītājmuižā izveidotais Stenderam un visai tā dzimtai veltīts muzejs. Šobrīd pārvaldnieks tajā un muzeja krājumu un ekskursiju vadītājs ir ilggadējais Daugavpils kultūras darbinieks un Stendera novadnieks Miervaldis Brodovs ar dzīvesbiedri Ilgu. Miervaldis šobrīd ceļ gaismā Stenderu dzimtas lielo devumu latviešu tautas apgaismībā, valodas un kultūras apzināšanā. Un laipni sagaida ik vienu, kurš vēlas iepazīt šīs latviešu tautai būtiskās vēstures lappuses. 

Trīs gadsimti ir ilgs posms, lai Stendera vārds aizķertos katram no mums atmiņā, tomēr viņa un viņa dzimtas atstātās vērtības jāceļ gaismā, sagaidot Lašu mācītājmuižas pagalmā, saka muižas un Stendera muzeja pārvaldnieks Miervaldis Brodovs. „Te ir tā vecā muiža. Vēsi, kā jau vecā muižā,” verot durvis, saka Miervaldis Brodovs. „Tomēr 1888. gads. Un te ir tā saucamā Stendera istaba.”

„Paskatieties, te ir 1608. gads un 1905. gads. Iedomājaties, veseli 300 gadu garumā šī Stenderu dzimta dzīvoja te Sēlijā un bija tie gaismas nesēji, kas apmācīja zemniekus, vārdu sakot - visus baurus, kas dzīvoja te. Viņi bija tas gaismas stariņš - Sēlijā.”

Šī muiža gan celta krietni pēc Stendera dzīves laika, tomēr glabā visu ar Stenderu dzimtu saistīto. Te arī lappuses no Stendera dēla devuma latviešiem. „Tas ir Aleksandrs Johans jeb tautā sauktais Jaunais Stenders. Viņš latviskoja zviedru dramaturga Ludviga Holberga lugu „Žūpu Bērtulis”. Uztaisīja latviešu variantu. Tajā bija tāds tēls kā žīds Icke. Droši vien vēlāk arī Rūdolfs Blaumanis savas lugās izmantoja šo Icki savos Ābramos, Jockēs un Zārās,” ar aizrautību stāsta Miervaldis.

Bet, atgriežoties pie paša vecā Stendera, tā ieguldījums ir neparasts un kādreiz pat piemirsts. Tā ir Stendera gramatika, ar visiem locījumiem, viņa augstās gudrības grāmata, kurā viņš apraksta sen zināmas patiesības, bet ko te dzīvojušie zemnieki pirms 200 gadiem varēja arī nezināt. Piemēram, to, ka pasaulē ir pieci kontinenti, ka ir cilvēki ar melnu ādas krāsu, kā rotē Zeme un Saule. Bet visu pamatu pamats ir Stendera Bilžu ābece.

Pati latvju tauta arī deva savu impulsu Vecajam  Stenderam, tā dzīves uztverei. Ne velti viņš tā iemīlēja šo zemi un šos cilvēkus.

„Stenders šeit Eglainē nodzīvoja līdz 16 gadu vecumam. Un tad cilvēks, kurš nodzīvo līdz ļoti lielam un krāšņam vecumam un aiziedams viņā saulē, liek uz sava kapa rakstīt „Še dus G.F. Stenders ar savu gaspažu, Latwis.”

„Un es tā domāju, vai mēs katrs varētu mīlēt tā citu tautu, lai liktu uz kapakmens uzrakstīt, ka esmu latvis. Tāpēc mēs esam šeit lepni, ka nodzīvojot te līdz 16 gadiem, Stenders ir saņēmis šo latvisko mīlestību, ko viņš pēc tam iznesa visā pasaulē, vēlāk iziedams cauri Vācijai, Lietuvai, Dānijai. Esmu pārliecināts, ka šo latviskumu viņš ir saņēmis no šejienes apkaimes zemniekiem,” ar pārliecību stāsta  Miervaldis Brodovs.

Pats Miervaldis, kurš šobrīd ir gids un apsaimnieko šo mācītājmuižu ar Stendera muzeju, ir Stendera novadnieks, iespējams tāpēc liktenis atkal viņu atvedis uz dzimtajām ārēm. „Te nonācu pavisam nejauši, bet vēl pirms 31 gada, kad biju pavisam jauns puika, tikko pabeidzis Kultūras darbinieku tehnikumu, un mani norīkoja uz Daugavpils rajonu. Toreiz gan Stendera muzeja, gan pieminekļa atklāšana bija mans lielais pirmais pasākums toreizējā Daugavpils rajonā.”

Iedvesmas avots pētīt Stendera devumu un nest to nākamajam paaudzēm Miervaldim bija un palieks viņa nu jau mūžībā aizgājusī Eglaines skolotāja un novadpētniece Olga Spūle. „Viņa bija tas mans gaismas stariņš. Kad viņa paņēma mani aiz rokas un aizveda uz vecajiem Lašu kapiem.”

„Tur viss bija tāds aizaudzis, mēs stāvējām pie Stendera kapa un viņa man teica, vai tu saproti, ko nozīmē latviešiem Stenders!?  Jā, toreiz arī sāku to saprast…”

Un tā ar šo Olgas Spūles doto ceļa maizi Miervaldis Brodovs arī dzīvo un strādā šajā Lašu mācītājmuižā, ik vienam iebraucējam stāstot par mūsu latvju Veco Stenderu.