Jau vairāk nekā 40 gadus Preiļu dzemdību nodaļas vecmāte Lūcija Tropa ikkatrai dzemdētājai sniedz savu profesionālo palīdzību un iejūtību. Pirms dažiem gadiem Latvijas ārstu biedrība Lūcijai pasniegusi gada labākās vecmātes balvu, arī pēc tam viņa vairākkārtīgi nominēta šim nozīmīgajam apbalvojumam.

Ierodoties Preiļu slimnīcas dzemdību nodaļā mani sagaida mierpilni smaidošā vecmāte Lūcija Tropa. Kad pa telefonu vienojāmies par sarunas laiku, Lūcija gribēja, lai tajā piedalās vēl kāda pieredzes bagāta vecmāte, atzīmējot, ka visām četrām šeit ir vismaz 30 gadu darba stāžs. Diemžēl vai par laimi, tieši tajā brīdī pasaulē nāca kāds mazulis un otrai vecmātei bija jāpieņem dzemdības. Lūcija stāsta, ka pirmā darba vieta viņai bijusi Rīgas 6. slimnīcā, kur pavadīti 11 gadi.

"Preiļos es sāku strādāt tikai pēc trešās meitiņas piedzimšanas. Stāžs man ir 44 gadi. Arī vecākā māsa bijusi mediķis, tāpēc izvēle par labu medicīnai ir pateicoties vecākajai māsai. Viņa nebija vecmāte, bet gan strādāja operāciju blokā. Mēs bijām skolnieces, tad gājām te uz veco korpusu palīdzēt viņai mazgāt instrumentus. Mums atļāva arī caur lodziņu skatīties, kā viņa palīdz, asistē ķirurgiem. Un tā man medicīnas darbs iepatikās. Arī mamma bija saistīta ar medicīnu," stāsta Lūcija Tropa.

Lūcija ir trīs meitu māmiņa, kura vēl tagad spilgti atceras savu vecmāti un to cik svarīgs bijis viņas atbalsts, palīdzība un padomi.

Bērniņa nākšana pasaulē ir visskaistākais darbiņš. Vecmāte ir pirmā, kas dod padomu un jūt līdzi sievietei dzemdību sāpēs. Nenožēloju ne mirkli.

Lūcija stāsta, ka šobrīd katrā maiņā nākas pieņemt vismaz vienas dzemdības, jo gada laikā Preiļos pasaulē nāk teju 500 mazuļi. Viņa neslēpj, ka šajā amatā ikdiena ir dažādām emocijām pārpilna: "Visgrūtāk ir, kad emociju nav pašai jaunajai māmiņai. Tad reizēm ir sajūta, ka personāls vairāk priecājas par tā bērniņa nākšanu pasaulē nekā māmiņa. Neteiksim kā tādu ir daudz. Ir meitenes, kuras ir satraukušās un tā, tad viņas vajag iedrošināt, lai viņas pieņemtu to bērniņu."

Vecmātes darbā jābūt arī labam psihologam un jājūt katras sievietes emocionālais stāvoklis – ko kad un kā pateikt vai izdarīt.

Es esmu tāda mierīga un varbūt pat nemāku skaļāk kaut ko pateikt.. Es tā mierīgi, un tad jau viņas arī kaut kā nomierinās un ir paklausīgas.

Lūcija atzīst, ka vecmātes darbā nepieciešamā atbildība un profesionālās kompetences nav samērīgas ar valdības piešķirto atalgojumu. Lai gan sava ziņā šāds novērtējums skumdina, viņai tas neesot primārais.

"Es sāku strādāt tajos gados, kad mums bija nodaļas vadītāja, kura teica - meitenes padariet to darbiņu pēc vislabākās sirdsapziņas un tas jums būs vislielākais gandarījums. Mums darba slodze ir diezgan apjomīga, jo te jau ir ne tikai dzemdību bloks, kur pieņem dzemdības, mums ir arī pēcoperāciju un pēcdzemdību periods, pie jaundzimušajiem jāpiepalīdz, citreiz jāliek kaut kādas sistēmas vai jāraksta kaut kādi papīri, palīdzam meitenēm. Tā, ka darba apjoms ir diezgan paliels," tā Lūcija Tropa.

Lūcija uzskata, ka lielie stacionāri ne vienmēr un ne visām dzemdētājām ir piemērotākais. Mazajiem ir savi plusi, turklāt bieži vien tajos strādā pieredzējis personāls, kurš spēj sniegt gan profesionālu aprūpi, gan māju sajūtu un nedalītu uzmanību.

"Ja sieviete sāk dzemdēt, es mēģinu ar viņu uzturēties no sākuma līdz pašām beigām. Es zinu cik sarežģīts ir tas process un gribās, lai kāds būtu blakus. Es saprotu, ka nav slikti tie lielie stacionāri, bet tā attieksme tur tomēr nebūs tāda pati kā mazajos, jo tad, kad es strādāju Rīgas 6. slimnīcā, tas bija 75., 76.gads. Nu tas ir konveijers,tā sieviete tev tiek uzlikta uz galda, ir dzemdības, tad nākošā.'

Sarunas beigās, Lūcija smaidot piebilst, ka enerģijas un spēka vēl ir daudz, lai turpinātu tikpat nenogurstoši palīdzēt sievietēm šajā skaistajā un vienlaikus arī grūtajā dzemdību procesā.