Trīs faktori, kas apvienoja latviešus padomju gados: Dziesmu svētki, teātra apmeklējumi un „Mikrofona” aptaujas koncerti. Šajā „Reiz radio” stāsts par raidījumu, kas skanējumu sāka 1965. gadā, lai godīgie Padomju Latvijas pilsoņi neklausītos tolaik aizliegto „Amerikas balsi”. Tā bija vispusīgi informatīvi izklaidējošā programma ar nelielām mūzikas piedevām, kas pāris gadu laikā kļuva par populārāko radio raidījumu, kur gada nogalēs klausītāju vēstules ar dziesmu balsojumiem krājas maisu maisos. Tos laikus atminēsies bijušie „mikrofonieši” Kārlis Grīnbergs, Lia Guļevska un Gunārs Jākobsons.

1978. gada ierakstā dzirdam, kā klausītājus uzrunāja „Mikrofona” vadītāji Ausma Indriksone un Gunārs Jākobsons. Tas bija laiks, kad dziesmu aptaujā bija uzvarējusi Noras Bumbieres dziedātā „Par pēdējo lapu”, kad „Mikrofons” jau labu laiku bija pats populārākais raidījums ar stabilu kolektīvu - Rutu Misku, Imantu Dekšenieku, Konstantīnu Kristapu, Liu Guļevsku, Vizmu Apoloni, Kārli Vahšteinu, Kārli Grīnbergu, skaņu režisoriem un operatoriem Rasmīti Daņiļevsku un Laumu Bošu. Vēlāk mikrofoniešu saimei pievienojās Sandra Glāzupa, Dzintris Kolāts, Ilmārs Latkovskis, Gundars Venens.

Bet kā un kāpēc šis raidījums sāka skanēt 1965. gada 1. aprīlī? Tolaik gan nevarēja stāstīt, ka šis raidījums bija veidots ar mērķi, lai aizvilinātu padomju laika klausītājus prom no kaitīgā kapitālistu raidījuma „Amerikas balss”.

Skatot „Mikrofona” dziesmu aptaujas vēsturi, redzams, ka laika posmā no 1972. līdz 1975. gadam tā nenotika - partijas funkcionāri juta, ka klausītāju vidū tik iemīļotās dziesmas „Teic, kur zeme tā,” „Balta saule” un daudzas citas vieno latviešus un ceļ nacionālo pašapziņu, un to tolaik nevarēja pieļaut.