Tradīcija 1. aprīlī izāzēt līdzcilvēkus Eiropā pastāv jau vismaz piecus gadsimtus, un mūsdienās to plaši piekopj arī masu mediji. Viens no spilgtākajiem gadījumiem ir britu raidsabiedrības BBC 1957. gada 1. aprīļa pseidodokumentālais sižets par spageti makaronu audzēšanu.

Ziņas par 1. aprīlī kā tradicionālu joku dzīšanas un izāzēšanas dienu atrodamas Rietumeiropas avotos kopš 16. gs. sākuma. Iespējams, šī tradīcija saistīta ar gadumijas noteikšanu mums šobrīd ierastajā laikā. Viduslaiku Rietumeiropā dažādās zemēs un pilsētās jauno gadu sagaidīja dažādos datumos, tai skaitā daudzviet 25. martā – Jaunavas Marijas Pasludināšanas dienā. Svinības tad parasti noslēdzās 1. aprīlī. 1564. gadā Francijas karalis Kārlis IX Valuā noteica visā valstī vienotu jauna gada sākumu 1. janvārī. Jādomā, ka tie franči, kuri, kā ieraduši, svinēja Jaungadu marta beigās, kļuva par izzobošanas objektu.

Starp citu, franči 1. aprīļa izjokotos dēvē par poisson d’avril – „aprīļa zivi”, jo izjokošanas paraža ir slepus piekārt upurim beigtu zivi. Mūsdienās tradīcija vairs nav tik naturāla, un piekarināmā zivs parasti ir izgriezta no papīra. Ziņas par poisson d’avril tradīciju rodamas avotos, kas par vairākām desmitgadēm apsteidz Kārļa IX reformu, kas liek domāt, ka tradīcija pastāvējusi jau agrāk, bet attiecīgās kalendāra izmaiņas to aktualizējušas.

Nākamajos gadsimtos joku dienas tradīcija plaši izplatījusies Eiropā un pārējā pasaulē. No gluži individuālas iznerrošanas tā pārceļojusi publiskajā sfērā kā ielūgumi uz nenotiekošiem pasākumiem, absurdi sludinājumi un paziņojumi un, protams, humoristiskas un sarkastiskas viltus ziņas presē. Viens no spilgtākajiem šādiem gadījumiem ir joks, kuru ar saviem skatītājiem izspēlēja britu sabiedriskā raidorganizācija BBC 1957. gada 1. aprīlī.

Minētajā dienā BBC televīzijas ziņu raidījums „Panorāma” piedāvāja skatītāju uzmanībai veselas trīs minūtes ilgu sižetu par to, kā Šveices dienvidos ienākusies rekordliela spageti makaronu raža. Sižetā var vērot formās kuplu bruneti, kura nolasa spageti makaronus no kāda auga zariem, tāpat tiek pārraidīti it kā arhīva kadri no tradicionālajiem ražas svētkiem un saruna, kurā speciālists klāsta par spageti kultivēšanas metodēm, kas ļaujot izaudzēt vajadzīgā garuma makaronus. Daļa no materiāla patiešām bija uzņemta Šveicē – gleznainajā Tičino kantonā.

Sižeta idejas autors bija BBC televīzijas operators austrietis Šarls de Jēgers, kurš pats savulaik līdz pat skolas solam nodzīvojis ar pārliecību, ka makaroni aug kokos, un piedzīvojis attiecīgi nepatīkamu apsmaidīšanu no skolotāja un klasesbiedriem. Tā nu no bērnības traumas dzima radoša ideja.

Visai drīz BBC biroja tālruņi sāka uzkarst. Zvanītāju bija simtiem. Daži diezgan izbrīnīti apjautājās, vai BBC esot drošs par to, ka sižetā ir korekta informācija, bet netrūka arī tādu, kuri pilnā nopietnībā lūdza vairāk pastāstīt par spageti audzēšanas iespējām Britu salās. Šiem pēdējiem telefona operatori tikpat nopietnā tonī ieteikuši ievietot „spageti stādu” traukā ar tomātu mērci un „cerēt uz to labāko”.

Te jāpiebilst, ka tolaik – pagājušā gadsimta 50. gados – itāliešu virtuve Lielbritānijā nebūt nebija plaši pazīstama. Vairumam britu pasta bija eksotisks ēdiens, kuru pamatā pirka bundžās jau gatavu – vārītus makaronus ar tomātu mērci, kurus atlika tikai uzsildīt. Tā nu daudzi ļāvās izjokoties. Pat BBC ģenerāldirektors Ians Džeikobs sācis šaubīties par savām zināšanām un devies pie grāmatplaukta pāršķirstīt „Britu enciklopēdiju”, bet konstatējis, ka tajā nav spageti makaroniem veltīta šķirkļa.